Tas bija tā:
Es un zuzanna jautrā omā Bērnu pasaules Rimi [tur, ziniet, cilvēku vairāk kā Barona centra Rimi, mhm. Vīriešu arī. zuzanna pat domā, ka neprecētu vīriešu. mhm.] meklējām produktus salātiem, kurus zuzanna par katru varīti gribēja uztaisīt. [Viņa man te sākusi ar kulināriju aizrauties. Ij labi. Tikai trauki pēcāk jāmazgā.] Un gurķus, ziniet, vajadzēja. Tā nu mēs sameklējam gurķu plauktu (tie, patiesībā, bija kastē. Turklāt lietuviešu, nevis latviešu. Gurķi lietuviešu, nevis kaste. Škrobe, ne? Par gurķiem runājot, rūgti nebija. Bet es šos mizoju. No visiem galiem.) Tā nu mēs tur stāvam - es savā rozā blūzītē, mēģinu izdabūt no tās kastes pašu jaukāko gurķēnu, zuzanna dod norādījumus un pietur manu džemperi.. Brīdī, kad gribēju savu viszaļāko un jaukāko grurķi likt tam sagatavotajā maisiņā, vīrietis blaku - sak' - paņemsiet vēl vienu, dodiet man šo. Maisiņu. (Viņam, redz rokas aizņemtas un sev izvēlētos gurķus nav kur likt. Kas viņam liedza sagatavot maisiņu laikus>???)
Bet mēs jau labie zaķi. Ņēmām ar' citu maisiņu...

Nu lūk.
Uz mani tas gadījums, šķiet, paliekošu ietekmi atstājis... :D

(Reply to this) (Thread)

Paldies par precizēšanu. Es tiešām slikti atceros cilvēku sakāmo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, sakāmo es ar'ne.

(Reply to this) (Parent)