| Par ziemas priekiem |
[2. Jan 2010|10:57] |
Vakar gribēju braukt ar taksi. Bet tad vajadzētu gaidīt 30 minūtes - un ne jau kaut kādā čuhņā, bet Rīgas centrā. Braucu ar tramvaju un autobusu, galu galā. Un tad es nokļuvu līdz foršajai Škodai Octavia (es laikam neesmu paudusi savu sajūsmu par Octaviu šeit - jā, tā nav gluži jaunais VW Passat, bet tik, cik man ir nepieciešama mašīna, man Octavia labi patīk). Un izrādījās, ka tā ir iesnigusi. Visas iepriekšējās dienas mana vecuma (!) draugi īdēja, ka ļoti grib kalniņu vai pacelt sniega vīrus. Un es tādā neizpratnē uztvēru to viņu vēlmi. Bet prieks par sniegu man izpaudās cirslīgā darbībā ar sniega lāpstu, ledus skrāpi un sniega birsti. Bikses līdz celim bija baltas. Bet nu jā - katram savi ziemas prieki - man pietika ar tām 20 minūtēm, izpestot automašīnu. |
|
|
| Stāsts par paklājiem, kaulēšanos un tirgotāju viesmīlību Stambulā |
[2. Jan 2010|16:35] |
Сломать ногу дьяволу
Voronkov Michael
http://world.lib.ru/v/voronkov_m/story_0025.shtml
В Истанбуле, в Старом Городе увидел маленький магазин в подвальчике. Зашел посмотреть есть ли у них спичечные этикетки, старинные монеты или, на худой конец, этикетки от бритвенных лезвий.
Еще не успел открыть рот, как меня немедленно усадили на низенькую тахту и дали обжигающий чай в традиционной стеклянной вазочке перетянутой медным ободком.
На немой вопрос "За что, я ведь у вас еще ничего не купил?"
Молодой парень в сандалиях на босу ногу, холщовых штанах и черно-желтой полосатой футболке "Фенербачи- Чемпион" - хозяин лавки ответил:
- Дорогой, ты слышал о нашем гостеприимстве? ( ... tālāk ... ) |
|
|