| |
[1. Jul 2008|16:13] |
|
Šoreiz tās nav skumjas, kas rotā manu seju un acis. Šodien tās ir neciešamas sāpes, kuras uz brīdi izdodas nogalināt ar painkilleru. Bet tikai uz brīdi. Pēc stundas, pusotras tās jau būs atpakaļ. Un tad atkal kāda painkiller deva. Un tad pirms iemigšanas. Un tad no rīta, lai vispār izkāpt no gultas varētu. Un tā es te mokos. Vienīgi uz tā sāpju fona daudzas problēmas darbā tiek atliktas kā nebūtiskas, jo es knapi eksistēju. |
|
|
| |
[1. Jul 2008|18:39] |
Tikko apēdu saldējumu un vispār liekas, ka visas manas problēmas ir sīkas vienības. Viss ir vājprātā forši, tikai tā prokrastinācija mani vienreiz iznīcinās. Un tam beigu brīdim es varbūt esmu pārāk tuvu, ka tas tā neskaidri izplūdis.
Nevar saprast, vai strādāt pa nakti un tad palūgt kolēģei rīt no rīta sevi piesegt vai cerēt, ka rīt notiks brīnums un mazie rūķīši paši visu būs izdarījuši? |
|
|
| |
[1. Jul 2008|20:06] |
|
Jautājums, vai ar šādu emocionālo stāvokli ir labi iegādāties telefonu. Man bail, ka tūlīt pārbaudīšu to praksē. |
|
|