| |
[1. Jul 2008|16:13] |
|
Šoreiz tās nav skumjas, kas rotā manu seju un acis. Šodien tās ir neciešamas sāpes, kuras uz brīdi izdodas nogalināt ar painkilleru. Bet tikai uz brīdi. Pēc stundas, pusotras tās jau būs atpakaļ. Un tad atkal kāda painkiller deva. Un tad pirms iemigšanas. Un tad no rīta, lai vispār izkāpt no gultas varētu. Un tā es te mokos. Vienīgi uz tā sāpju fona daudzas problēmas darbā tiek atliktas kā nebūtiskas, jo es knapi eksistēju. |
|
|
