| |
[17. Maijs 2007|00:50] |
Ja pat Notta nepalīdz atslēgties, tad droši vien uzbudinājums ir pārāk liels. Vai arī koncentrēšanās uz datora nenormālo ventilatoru. Pēc raudāšanas vismaz acs nervs atslāba. |
|
|
| |
[17. Maijs 2007|11:57] |
|
Kaut arī vispār esmu pret miega zālām, tomēr kvalitatīvs miegs ir tā vērts. Pēc labas izgulēšanās jau tāpat viss ir par 5% labāk. |
|
|
| |
[17. Maijs 2007|14:25] |
Ir tāda sajūta, ka vajadzētu nodzīt vai apgraizīt matus, lai būtu nepatīkami iet ārā.
Un es nezinu, kā tikt galā ar nomācošajām domām. |
|
|
| |
[17. Maijs 2007|15:10] |
Un tad kādā jaukā dienā tu saproti, ka esi smagi slims - garīgi. Un saproti, ka ārstēties vajag ar skubu, jo sāc apdraudēt līdzcilvēkus.
Es nezinu, vai es nebūšu saplēsusi visus traukus un sagāzusi mēbeles līdz vakaram.
Un es nezinu, vai drīz nesākšu ar fizisku vardarbību nodarboties. Varbūt mājās jātur vairs tikai sviesta naži?
Un tas viss jau ir pārāk ielaists. Viens neapdomīgs solis un uz laiku laikiem mani piespiedu kārtā ārstēs. Vismaz līdz šim nodokļos samaksātā nauda tiks godam notērēta. |
|
|
| |
[17. Maijs 2007|15:22] |
|
Un tas ir tik stulbi gruzīties par šo visu. Viss taču ir nejēgā labi - tās visas manas problēmas skar tikai un vienīgi mani. Man nav bezdarbnieks vīrs, slims bērns un nespējīgi vecāki. Es gandrīz nevienam neesmu parādā. Man viss ir sasodīti labi, bet es to neredzu. |
|
|
| |
[17. Maijs 2007|15:31] |
|
Un tas, ka visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu, neko nedod, ja negribi palīdzēt pats sev. |
|
|
| Cilvēks bez cerības |
[17. Maijs 2007|15:56] |
Bet dažreiz jūtam, ka paši sevī esam zaudējuši ticību, jo esam zaudējuši cerību, un bez cerības īstenot mērķus ir neiespējami; cerība dod privilēģiju realizēt savus nodomus.
Cerība stāv pretī mūsu izmisumam.
***
cerīb/a s., 4.dekl.
1. dsk. cerības - gaidas, pārliecības pilnas ilgas pēc kā laba īstenošanas. Lolot, zaudēt cerības. Cerības nepiepildījās. Nav nekādu cerību. Vilties savās cerībās.
* Būt mātes cerībās - būt grūtniecības stāvoklī. |
|
|
| |
[17. Maijs 2007|16:07] |
Nu labi - bišķiņ pierimos - laikam vairs nav raudamā šķidruma. Iešu dušā, pēcāk ieveidošu skaisti matus un iešu uz baznīcu. Tur vismaz cilvēki manu raudulīgumu uzskatīs par garīgu pārdzīvojumu, ko piedzīvoju tieši baznīcā. Un vispār jau baznīca viena liela slimnīca ir, jo jau Jēzus teica, ka veseliem ārstu nevajag.
Un varbūt arī ikdienā klausos nepareizu mūziku, kas man patīk, bet patiesībā nomāc. |
|
|
| |
[17. Maijs 2007|22:37] |
|
Nodot nodevējus - laba sajūta. :) |
|
|
| |
[17. Maijs 2007|23:08] |
Ir kāda daļa lasītāju, kuriem noteikti interesē psihopātiskās Zuzannas piedzīvojumi.
Kā iepriekš tika teikts, viņa saveidoja matus, uzvilka spīdīgu topiņu un īsus svārkus un devās uz baznīcu. Nē, parasti viņa normāli ģērbjas, ejot uz baznīcu. Bet kā izrādās, pucēšanās viņas nerviem liek atslābt un kādu brīdi viņa var patīksmināties par savām skaistajām kājām. Un viņai nospļauties, ka citi tā nedomā. Ņemot vērā viņas nestabilo psihisko stāvokli, viņa visu laiku satika pazīstamus cilvēkus. Arī autobusā 20 min viņa runājās ar kādu pazīstamu meiteni. Dievkalpojumu viņa nedaudz nokavēja, bet tāpēc koridorā satika Metanoias Kristapu ar viņa līgavu. Ja pareizi visu saklausīja, viņi ievērtēja baznīcas interjeru. Atkāpe no tēmas - Zuzannas apmeklētā baznīca ir gaiša un kāzas tur izskatās dikti labi. Turpinot tēmu, ieejot lielajā zālē, viņa uzreiz ieraudzīja savu draudzeni un gāja apsēsties viņai blakus. Arī tas viņai lika saņemties un neraudāt pirmajā dziesmā. Bet nu pēc Sv. Vakarēdiena saņemšanas Zuzanna atkal daudz raudāja, šņaukājās, lūdzās un atkal raudāja. Abi pazīstamie mācītāji to redzēja, tāpēc Zuzanna ļoti ātri steidzās prom, jo zināja, ka saruna ar mācītāju atkal atraisīs jaunas asaras. Tad Zuzanna kopā ar draudzeni aizgāja dzert tēju, bet patiesībā dzēra kapučīno, kas garšoja pēc visparastākās kafijas ar pienu, bet tas nebija būtiski. Būtiski ir, ka Zuzannas draudzene prasīja padomu, kā runāt ar kādu citu sievieti, kas par pašnāvībām vien runā. Un tad Zuzanna varēja izpausties. Nu labi, kā izrādās, Zuzannai ļoti svarīga ir izrunāšanās. Ja viņa nevar mājās izrunāties un to viņa jau nevar 1,5 gadu, tad viņai ir ļoti svarīgi satikt draugus, lai pateiktu visu. Zuzanna domā runājot. Un ja viņa nerunā, viņa nevar neko izdomāt. Un tā izrunājoties, viņa saprata, ka viss tiešām ir labi. Un tas, par ko viņa ņemas, ir gandrīz nekas. Nu nekas, kas būtu svarīgs pestīšanai. Zuzanna gan apņēmās parunāties ar mācītāju, lai zinātu, cik ļoti viņa grēko ar domām par pašnāvību, bet varbūt kādu brīdi viņa par to aizmirsīs un laimīgi gremdēsies darbā. Tāpēc, dārgie lasītāji, psihopātiskās Zuzannas piedzīvojumi ir beigušies. Paldies par uzmanību (kas Zuzannai nenoliedzami trūkst), atbalstu (kas nekad nevar būt par daudz) un iedrošinājumiem (ko ir svarīgi saņemt vajadzīgajā laikā). Zuzanna visus atkal mīl. Un ja viņa turpinās tik atklāti rakstīt, viņai pilnīgi noteikti vīrs būs jāmeklē no kaut kādas tālienes, kas nekad neko nebūs dzirdējis par viņas garastāvokļa maiņām un garīgo nelīdzsvarotību (tas, lai lasītāji zinātu, ka bezmiega naktīs Zuzanna lasa aktuālos SC tekstus). Ar labu nakti un nedariet muļķības! |
|
|