| Šeit un tagad |
[3. Jan 2006|02:59] |
Nedaudz vārdu par VG. Tas tika pavadīts godam. Piedalījos Pasaules Domino čempionātā. Nu, protams, rezultāti - nekādi izcilie, ja vienlaicīgi apgūsti spēli un jau piedalies čempionātā. Bet vispār - spēle ļoti aizraujoša (ja zina noteikumus un prot rēķināt). Vēl uzzināju par kādu sievieti Mariju Zakrevskaju Benkkendorfi (Roberta Brūsa Lokhārta, Maksima Gorkija un Herberta Džordža Velsa mīļākā).
JG savukārt sagaidīju ļoti jauki - kaut arī apkārt daudz nepazīstamu cilvēku, tas tomēr bija mīļi. Nepiespiesti un jauki. Nevienā mirklī nepārņēma sajūta, ka man ir uzspiests kaut kas tāds, ko nevēlos vai arī, ka man būtu jātēlo. Es bez cermonijām varēju arī izrādīt nepatiku pret brīnumsvecīšu dedzināšanu un slapjo sniegu.
Pēc teiciena, ka tā, kā sagaidīts JG, tā arī paies viss gads, liekas, ka tajā vietā varētu atgriezties ar kādu pašas organizētu pasākumu. Varbūt pat šogad. Vēl par to pašu - izmisīgi baidos palikt viena, jo tad uznāk diezgan sliktas domas, tāpēc šogad maksimāli būšu cilvēkos - iešu ar viņiem, pie viņiem un aicināšu pie sevis. Vēl neesmu pavisam viena, bet drīz tas laikam notiks un tad lūgšu jums reizi divās dienās man uzzvanīt, lai pārliecinātos, ka neesmu nokritusi ar insultu un kaķis man nav paspējis izkost aci. Labā ziņa, ka kaķa nav un visticamāk nebūs. Uz mammas izteikumu - ko es darītu, ja viņa man uzdāvinātu kaķi - es atbildēju, ka nogalinātu viņu (mammu), bet pēc brīža palaboju, sakot: "Nē, Tevi ne. Bet kaķi gan." |
|
|
| |
[3. Jan 2006|03:38] |
Atkal ar temperatūru 37.04 dodos pie miera. Lai no rīta atkal celtos un domātu par darbu, pastrādātu (kaut nu nebūtu tā tikšanās ar BĢLM pārstāvi) un noskatītos Nārnijas hronikas. Un tas arī viss. Neko vairāk negribu. Nu labi - vēl parunāt ar kādu. Nu ne jau tā vienkārši, bet par būtisko. Un kāpēc šodien nav trešdiena? Kāpēc labākās lietas ir jāgaida? Nu labi. Dievs nekad nenokavē. Tas laikam nozīmē, ka sagaidīšu arī trešdienu. Un ja ne, tad nebija lemts.
Atgādiniet man, ja esmu jums kaut ko parādā. Jo es jau esmu visu aizmirsusi. |
|
|
| Labrīt |
[3. Jan 2006|07:43] |
|
Toms Grēviņš rītu var tikai sabojāt. Un tāpēc šorīt radio neklausos. |
|
|
| |
[3. Jan 2006|22:13] |
|
Vienmēr jau var mēģināt kaut ko labot vai saglābt, bet skaidrs ir, ka nekad nebūs kā agrāk. |
|
|
| Laba diena (pat ar Grēviņu BBBrokastu vietā) |
[3. Jan 2006|23:02] |
Biju darbā. Tur remonts. Saņēmu Latio kalendāru. Nieks, bet patīkams. Nekas īpašs tur nenotika.
No rīta likās, ka visi santehnikas veikali ir sazvērējušies pret mani un taisa inventarizāciju vai nu tieši šodien vai no 2. līdz 5. janvārim.
Pēc neveiksmīgas santehnikas veikalu skatlogu apskates biju uz Nārnijas hroniku. Subjektīvais vērtējums - ir vērts redzēt. Aizkustinoša, bagāta simbolismu. Liekas, ka gribētu pat izlasīt grāmatu. Bet šī likšanās ātri pāries. Bet filma ir ļoti jauki uztaisīta, ka pat 4-gadīgs bērns varētu to skatīties un kaut ko savu saprastu. Un vēl - nav asiņu. Nu varbūt tikai nevainīgi nobrāzumi, bet nekur nešķīst un nelīst.
Pēc tam aizgājām uz McDonaldu un es paņēmu Happy Meal ar Lūsiju no Nārnijas hronikas ar visu skapi. Būs man tagad rotaļbiedrene.
Vēl dienas beigās es beidzot dabūju stulbo santehnikas brīnumu - sifonu - diemžēl tieši to detaļu, ko man vajadzēja tāpat nepārdeva un es iepirkos par 7.30 latiem un bonusā dabūju visādus plastmasas brīnumus, ar kuriem šobrīd vēl nezinu, ko iesākt. Droši vien izmetīšu.
Un laikam dienas highlight ir un paliek veļas mašīnas izmēģināšana (kas nebija iespējama mazā sīkuma iztrūkuma dēļ). Un ziniet - viss darbojas un vēl pie tam lieliski. Varbūt vēl rīt kārtīgi nolīmeņošu, jo šodien likās, ka diezgan labi stāv. Bet tomēr pieliekot līmeņrādi sapratu, ka vajadzēs ar kājiņām pačakarēties rīt.
Tagad esmu nogurusi kā zirgs. |
|
|