| Šeit un tagad |
3. Jan 2006|02:59 |
Nedaudz vārdu par VG. Tas tika pavadīts godam. Piedalījos Pasaules Domino čempionātā. Nu, protams, rezultāti - nekādi izcilie, ja vienlaicīgi apgūsti spēli un jau piedalies čempionātā. Bet vispār - spēle ļoti aizraujoša (ja zina noteikumus un prot rēķināt). Vēl uzzināju par kādu sievieti Mariju Zakrevskaju Benkkendorfi (Roberta Brūsa Lokhārta, Maksima Gorkija un Herberta Džordža Velsa mīļākā).
JG savukārt sagaidīju ļoti jauki - kaut arī apkārt daudz nepazīstamu cilvēku, tas tomēr bija mīļi. Nepiespiesti un jauki. Nevienā mirklī nepārņēma sajūta, ka man ir uzspiests kaut kas tāds, ko nevēlos vai arī, ka man būtu jātēlo. Es bez cermonijām varēju arī izrādīt nepatiku pret brīnumsvecīšu dedzināšanu un slapjo sniegu.
Pēc teiciena, ka tā, kā sagaidīts JG, tā arī paies viss gads, liekas, ka tajā vietā varētu atgriezties ar kādu pašas organizētu pasākumu. Varbūt pat šogad. Vēl par to pašu - izmisīgi baidos palikt viena, jo tad uznāk diezgan sliktas domas, tāpēc šogad maksimāli būšu cilvēkos - iešu ar viņiem, pie viņiem un aicināšu pie sevis. Vēl neesmu pavisam viena, bet drīz tas laikam notiks un tad lūgšu jums reizi divās dienās man uzzvanīt, lai pārliecinātos, ka neesmu nokritusi ar insultu un kaķis man nav paspējis izkost aci. Labā ziņa, ka kaķa nav un visticamāk nebūs. Uz mammas izteikumu - ko es darītu, ja viņa man uzdāvinātu kaķi - es atbildēju, ka nogalinātu viņu (mammu), bet pēc brīža palaboju, sakot: "Nē, Tevi ne. Bet kaķi gan." |
|