Dzeja un vēl |
[23. Sep 2005|01:20] |
Šodien palasīju jaunās dzejnieces Esteres Rožkalnes rakstīto. Šis ir mans favorītdzejolītis:
Ēdienkarte Ēdienkarte Piedāvā - Dzīvi Es pasūtu šķīvi Čeks norāda - Bezgalība Es palieku Parādā...
Vēl es pieķēros vienai viņas domai - "Mazāk ilgoties pēc tā, kas ir otram. Otra cilvēka dzīves novērošana mums nesniedz laimi." |
|
|
Pieklājība |
[23. Sep 2005|21:51] |
Tā droši vien ir pieklājība, ja vīrietis, tikai pāris gadus vecāks par mani, uzrunā mani uz "jūs". Viņš piedalījās vienā manā pasākumā un jau tad viņš mani uzrunāja uz "jūs", kaut arī apkārtējie neatkarīgi no vecuma, visi sacīja "tu". Šodien nejauši viņu satiku un atkal "jūs". Tagad sāku domāt, ka varbūt esmu nepieklājīga un viņš sagaida, ka es viņu arī uz "jūs" uzrunāšu. Citādi jau man rodas sajūta, ka esmu autoritāte. Savādi. Es tā čomiski gribētu. Bet ko tur daudz. |
|
|
Problēmsituācija |
[23. Sep 2005|21:55] |
Šodien biju vienā no struktūrvienībām un tur ir radusies problēma. Pats galvenais vadītājs visiem aiz muguras grib nomainīt vienu darbinieku. Nācās ilgi piedalīties pasākumā un ar daudziem parunāties, lai saprastu, kas ir kā. Šķiet, ka sapratu. Zinu, ka to darbinieku nedrīkst vienkārši atlaist, bet arī par nozares vadītāju atstāt nedrīkst. Kā lai panāk jauna darbinieka pieņemšanu, neatlaižot iepriekšējo un vēl nodrošinot viņu abu sadarbību? Man liekas - mission impossible. Visvairāk mani šokē vadītāja rīcība. Tā pie mums nav pieņemts rīkoties. |
|
|
Piektdienas vakara filma |
[23. Sep 2005|23:40] |
Tikko noskatījos franču asa sižeta filmu "Baisās skaņas". Laba bija. Vienīgi bail tagad.
Skaidrs, ka negribu nokļūt atkarībā no franču vai krievu drošības struktūru darbiniekiem. |
|
|