Liekas, ka tam terminam tajā laikā bija ciešāka saite ar praktisko darbības norisi. Šobrīd tehnoloģiju attīstības dēļ maketēšana bieži nav nekas vairāk kā eleganta datorpeles pārvaldīšana + laba divdimensiju laukuma izjūta (kas arī nav maz).
Man šobrīd ir gultas režīms, jo ārpus gultas varu pārvietoties tikai ar kruķiem, un, otrkārt, māsai neviens nav uzticējis avīžu oriģinālus, tāpēc sanāk, ka vienīgā iespēja darboties ar šo materiālu ir izmantojot LNB digitalizētos eksemplārus (piem.,
http://data.lnb.lv/nba01/JaunakasZinas/1931/p_001_jazi1931n055.pdf).
Mans viedoklis balstās bērnišķīgā izbrīnā par rakstu salikšanu un dalīšanu. Gribu domāt, ka tie, kas vairāk pazīstami ar pirmskara izdevniecību, zina arī izskaidrot, kā tas viss veidojies un kā tāda prakse iegājusies, bet es tikai brīnos.
Tajā pašā numurā, kas augstākminētajā saitē, pirmais lielais raksts "Ko rāda līdzšinējā maizes labības tirgus kārtošana" - paskat, kā tas raksts ir
kopots pa stabiņiem jeb slejām, cik negaidīti tas beidzas 1. lappusē un cik ne pārāk viegli ir atrast tā turpinājumu 2. lpp pēc mazajām reklāmām.
Nezinu, kā notika arī reklāmas laukumu tirdzniecība, jo bieži šķiet, ka reklāmiņas mazās ir
iekopotas starp rakstiem, lai nebūtu jāpārkārto lapas lielais izkārtojums.
Tad nu tas secinājums ir viens - lasītāji bija gudrāki, jo spēja atrast rakstu turpinājumus pat bez norādēm "turp. 2.lpp" vai "turp. no 1.lpp" un pat aizraujošās reklāmas neļāva tiem pazaudēties avīzes lasīšanā.
Un, protams, kā beigās izrādās, mans viedoklis ir nevis par tā laika maketētājiem, bet gan viņu darba rezultātu, ko vērtēju, kā lasītājs
vulgaris.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}