[rakstu pēc visu komentāru izlasīšanas. un šeit laikam nonācu caur nesenu martcores ierakstu.]
[p.s. šķiet, šeit būs aizskartas daudz dažādas tēmas bez noteikta mērķa, jo nebija vēl izdevies atrast kādu, kam vispār sākt domāt ko jautāt. :) tāpēc jautājumu vēl itin nekādu nav. tik pārdomu aizmetņi.]

viss tas gaišums, ko saskatīju tavās atbildēs, man ļoti atgādināja vectēvu. viņš baznīcu un baznīctēvus dažādu savas dzīves apstākļu un notikumu dēļ ciest nevarēja, baznīcā negāja utt. pilnīgi pretēji vecmammai, bet man kaut kā vienmēr viņš šķitis gaišāks cilvēks ar visiem saviem grēciņiem un tuvāk dievam.
citreiz es brīnos un man arī ļoti gribas to gaišumu sirdī, kas bija viņam. vai kā tiem ļoti retajiem kristiešiem, kam ir šāds gaišums sirdī. mans gaišums, ko ik pa laikam izjūtu, nav pastāvīgs, jo pārāk viegli iegrimstu visādās problēmās un ikdienā.

es neticu Bībeles Dievam, baznīcai utt. taču es ticu un īpašos brīžos arī izjūtu dievišķo spēku/kosmosa kārtību/pasaules vienotību vienalga kā to sauktu. tieši tāpēc man šī dievišķā ideja/sajūta ir tik viegla - tā saplūst ar daļu Bībeles ideju, ar budismu, ar šo to no daoisma dzīves izjūtas, pagānisma, tām pašām latviešu pagānisma dievībām un dzīves izjūtas utt. noteikti ar vēl daudz ko, ko nepazīstu vai pazīstu vēl mazāk par nosauktajām.

no visa, ko nācies lasīt gan filozofijas gan vienkārši vēstures lekcijās gan vienkārši grāmatās.. nespēju uz reliģiju skatīties pozitīvi. tiesa, lai spētu prātiski izskaidrot manu jūtisko pretestību reliģijai, vajadzētu papildus rakt reliģijas vēsturēs un vispār Bībeles studijās, kur ir tik daudz skaistu ideju. jūtiskais un neracionālais pamatojums - skumjas par to kā tas viss veidojies un par to kā cilvēks spēj sačakarēt skaistas idejas, par to, ka iekšējais ar ārējo ne vienmēr sakrīt. zinu, ka tā ir tikai manis pašas problēma, ka nespēju atdalīt vēsturi no reliģijas un no katra iekšējās ticības kvalitātes.

lūgšana kā tāda [gan ne-reliģiska kā lūgums, gan ceļos krišana un tēvreižu skaitīšana] man ir bērnības trauma, kurai nekad nav bijusi īpaša jēga. dažādu iemeslu dēļ. es pat nespēju stopēt un ne jau tāpēc, ka būtu bail. vienkārši pielūgsme kā tāda man šķiet ļoti dīvaina. es ticu, ka ja cilvēks nodarbojas ar sevis "tīrīšanu", viņa jūtām, domām un rīcībai kļūstot tīrākai un saskaņotākai ar labo pasaulē, ar "kosmosu", sirds vēlēšanās [kuras starp citu mainās līdzi - kļūst tīrākas] piepildās tieši tad, kad tas ir vajadzīgs, kad esi gatavs utt. zinu, tas ir greizi, bet lūgšana man vienmēr ir asociējusies ar kaut kādu ne gluži pieprasīšanu, bet prasīšanu gan. turklāt bezjēdzīga. ja nu piemēram man šogad veselība nav paredzēta, jo man no tā jāiemācās kaut kas, tad man arī nav jēgas lūgt, bet es varu klusām ar darbiem un koncentrēšanos, uzmanību tīrīties un dzīvot savu dzīvi cik labi vien spēju, un šis dievišķais spēks nav nekāds "riebīgs boss", kas varētu arī neatalgot pēc "nopelniem"/gatavības.

labprāt, ja var, kad man būs skaidrākas domas un izprašana vismaz par savu versiju šādos jautājumos, vēl kādreiz uzbāztos ar pārdomām. :)