dažreiz grūti ir nodot savu pieredzi citiem, kaut tev tās ir daudz. dažreiz grūti ir to piedāvāt citiem, kas ir savās bēdās nogrimuši. dažreiz tava pieredze nepalīdz, jo, laikam, katram pašam ir jāveido šāda pieredze. tikai viens, kas no tā visa ir nepatīkams, ir dusmas, ko tu saņem nepelnīti. jābūt, laikam, saprotošam. es cenšos tāds būt, kaut gan man apkārt ir viena pamatīga trakomāja. kur palikt man? es neko neteikšu. un man tas nav jādara. lai dusmojas. dusmas atbrīvo. tās attīra. varbūt pēc tam skatiens paliek skaidrāks. tikai, jācer, ka par dusmām nenāksies maksāt pārāk dārgi. lai gan, vai visu laiku mēs neesam šādu briesmu priekšā? tagad gaidīšu sestdienu. klusa sestdiena tā būs, un ceru, ka asaras, kas tad varētu būt kādam apžūs, un iestāsies miers. miers šādā stāvoklī ir paradīzes ekvivalents.

tikai, viena vienīga nelaime - mani vienmēr pārprot. ko darīt? kādam ir kāda ideja?

viena cīņa galā. bet, liekas, ka tā bija tikai prelūdija lielam karam, kas varētu drīz sākties. kaut kā negribas vairs ne ar ko samierināties. laikam briest sava veida reformācija. vispār, pēc tādas sen jau ir laiks. viss ir pārāk lielā dirsā, un ilgi tas vilkties vairs nevar. ko darīt? laikam, jāpiesaka karš. līdz uzvarai. bet tagad, čučēt...

oh my Lord. kā gribas prom no visa
es redzu to, ko redzēt nevajag
es dzirdu to, ko dzirdēt nevajag
naids. naids. naids. naids. naids.
tukšums. un aiz tā izmisums.
ap mani riņķo aklas domas un
ļaunums ieēdas dvēseles kaktos
lai samaltu visu baltos, baltos miltos.
nogurums šovakar.
spriedze šobrīd.
vārdi rītdien.
viens sakē drosmei.
riebjas tas, ko es pats sev rakstu.
teikums pēc teikuma, bet tas ir tas
ko nevajag nedz redzēt nedz dzirdēt.
nevajag jums.
bet man nevajag redzēt pasauli.
nevajag to redzēt, lai to ienīstu.


dzeja pēc ilgiem laikiem mani atkal ir apmeklējusi. neznu, ko lai saka. jauns pavērsiens manā dzejas mākslā. vienkārši, laikam nu emociju un domu ir tik daudz, ka tās laužas atkal uz āru pēc gadu ilgas klusēšanas. tie nav dziesmu teksti, ko rakstu ikdienā, bet pavisam konkrēti sacerējumi, kas man pašam izsaka daudz, bet citiem neko. bet, ieklausieties. varbūt sapratīsiet. varbūt arī nē. ja sliņķukaķis būtu pie manis, tad es lūgtu to uzlikt man ķepu uz pieres. paliktu vieglāk. man gribētos tad aizvērt acis un murmināt ko nesakarīgu, lai domas aizbēg no manis. domas dažreiz ir sliktas. es šodien, ēdot vakariņas, redzēju Tatu koncertu pa TV. viens no tiem viņu jaunajiem koncertiem. ziniet, pavērojot viņas tuvāk, es secināju, ka viņas man ļoti nepatīk. kaut kas viņu priekšnesumā, izskatā, visā atmosfērā. kaut kas tāds, kas mani atbaidīja. tā lūk. kādreiz es pat par viņām neinteresējos nemaz. bet tagad, nepatīk. bet tas tā. sveiciet rītdienu, kas atnāks, un teiciet savu Kungu, pieminot viņa karavīra Zurras došanos pretī ienaidnieku bariem. daži sabiedrotie jau man ir, tā kā par viņiem arī varat dziedāt dziesmas. esiet svētīti!

vot tā ir viena cūcīga vieta, kur maziem un lieliem gotiņiem pulcēties. es tur arī piereģistrējos. pabojāšu šiem nervus savai izklaidei. jāteic vienīgi, ka ar humora izjūtu viņiem tā pašvaki, un lamāties arī tur nevar.

vēl - man sāp pauris. gribas ēst. ciba gan ir laba, jo te var lamāties - nost ar cenzūru. nost ar liekulību! ja es gribu kādu nosaukt par pimpi, man uz to ir tiesības, jo es negribu melot. un Dievs ienīst meļus.

es esmu akmens, kas nesadrūp zem viņu kājām
es esmu klints, kas nekūst jūras siekalās.
un
es esmu tā kāja, kas samin akmeņus un ērkšķus
un čūskas un bezdievīgo galvas
es esmu tā jūra, kuras viļņi sagrauj klintis
aprijot mājas, dziesmas, pavardus un laimi.

esmu posts.
esmu klusums pēc tam.
man nav citu vārdu.
šobrīd es cīnos.
šodien ir diena pirms šausmām
domas netiek izteiktas skaļi.
naids netiek izsacīts tieši.
bez čūskas acīm un mēles
bet ar čūsku sirdī
indes pilnu asiņu straumēm
dzīslās.
viņi gaida mani.
TĀ VIŅI SAGAIDA MANI.
es jau tuvojos viņu elpai.
es jau tuvojos savai
pēdējai cīņas vietai.
my fucking last stand.
un, kad nebūs vairāk neviena vārda
ko pateikt, uzminēt, noklusēt
pienāks manas balss stunda.
es un viņi - čūskas un krauklis
abi nešķīstā kārtā dzimuši no tumsas
abi izvemj elli, abi iemieso elli
tikai, kurš no viņiem
aizies prom dzīvs?
kurš no viņiem vēlāk, kad ausīs rīts
bus tas, kas uzlasīs salauztos ieročus
un zeltu kā laupījumu sev?
kurš būs tas, kas netaupīs
savu tēraudu, lai izklatu asmeņus
jauniem zobeniem?

kara dziesma un vārdi, kas atklāti izsacīti pret manu līdzšinējo stāvokli, novērtējot tā problemātiskumu un iespējamos iznākumus. tāpat, ņemot vērā cilvēku ļauno saprātu un uz nezināšanu balstītiem spriedumiem izsacītu nepamatotu viedokli, attiecinu šo kara dzismu arī pret ikvienu dirsu, kas no sevis iztēlojas svarīgu putnu esam, bet patiesībā ir kandidāts uz cietuma kameras priekameitas statusu. uz priekšu, cīņā!

jā, bet tas nav galvenais. nopirkām man šodien kurpes. man patīk to smarža - kāju nesaķēzīta, svaigas ādas un gumijas smarža. un, laikam es arī beidzot esmu sev atklājis Niku Keivu. kā mūziķi. kā literāru šedevru autoru atklāju viņu jau ap Ziemassvētkiem. bet, kā mūziķis viņš arī ir izcils. skumjas dziesmas. es par skumjām un depresīvām dziesmām sajēdzu daudz, bet šitas pārspēj visu. vot tā ir māksla.

jau vēls. kad mazgājos dušā (lūdzu neiztēloties kā tas izskatās, izvirtuļi!), tad pa galvu rosījās visādas domas, atziņas un iespējamie teikumi, ko varētu šeit uzrakstīt. bet, gala beigās nonācu pie viena - pie dirsas, vai kādam no jums tas kaut ko nozīmē, bet gribētos pateikties jums par to pacietību, vienaldzību, mieru, izpratni, dusmām un visu citu emocionālo un ne-emocionālo noturību lasot manus murgus, pravietojumus un vienkārši rupjībām bagāto gaudošanu šeit. kaut kā jūtos savādi viegli šovakar...

vēls. jāiet gulēt. un, es vairs nejūtos kā barbars Zurra no Bal-Sagoth albūma The Power Cosmic. es jūtos kā barbarisks melanholiķis Zurra no kāda cita Bal-Sagoth albūma, kas vēl nav iznācis. bet, tas nekādā ziņā nenozīmē, ka es palikšu tolerants pret jebko, pret ko esmu bijis netolerants visu šo laiku. tā kā nēģeriem, zilajiem, urlām un vēl citiem tādiem nav ko cerēt uz manu labvēlību. :)

un vispār es nejūtos kā Zurra. vienkārši, šis vārds ir tīri foršs un savdabīgs. par to paldies Baironam no Bal-Sagoth.

eh, gribētos man tagad kaut kad padzert kādu labu alkoholu... tā, vakarā, klusumā, varbūt, vienatnē vai ar kādu indivīdu kā sliņķukaķis vai lodziņš, vienkārši pasēdēt, un neko nerunāt. padzert uz bēdām, uz priekiem, uz klusēšanu... iedzeriet, cilvēki, par klusumu. esmu pārliecināts, ka tieši klusums jums pietrūkst.

arlabunakti.

kur es palikšu pēc tam? kad viss būs noslēdzies visdrūmākajā veidā? KUR? KUR? dieva nav. ir tikai viens briesmīgs spiediens uz mūsu gangrenozajām smadzenēm. viss. vairs man nav ko sacīt pasaulei. vismaz, šovakar nav noteikti.

:* tas manam sliņķukaķim

starp diviem dzirnu akmeņiem...
sirds drūp jau ilgi ilgi
vairs nezinu, kas notiks rīt
bet gadi iet, un nekas neatliek
kā palikt šeit un ciest ciest ciest.
starp diviem dzirnu akmeņiem
sirds bailēs klusi lūdz
par rītdienu, kas atnāks līdz ar sāpēm
un kristus seja sērīgā
jau sen kā mieru nedod...

ir jāpaliek.
starp diviem dzirnu akmeņiem.
lai beigās uzvarētu dzīvi.
un nāvi varbūt arī.
lai klusumā tad plūktu
no dabesīm vien augļus saldākos.
tos augļus, kuri indes pilni briest
lai acis aizvērtu man ciet
uz mūžību tad tumsā slīgtu
visa mana prāta pils.

starp diviem dzirnu akmeņiem.
bez naida tagad, un bez sāpēm.
ar saktienu, kas neredz vairs neko.
vējš aizpūš serdes miltus prom.
uz neatgriešanos.
uz neatgriešanos.
uz neatgriešanos.

starp diviem dzirnu akmeņiem
pat atbalss nomirst reiz.
viss.
kas rakstīts debesīs ar bālu staru roku
pārtop dzīves mirklī, sāpēs, bailēs, mokās.

šis psalms veltīts šā brīža situācijai, kad es nezinu, kā rīkoties, un kas mani sagaida turpmāk. sasodītas bailes jau ilgu laiku spiež uz galvu, un dažreiz liekas, ka miegs ir vienīgais veids, kā izglābties no tā visa, kas man jāpārcieš šobrīd. nemaz neprasiet, kas tas ir. viss kopā. un, es zinu, ka pārspīlēju visu kā parasti. pie visa vainīga mana ātrsirdība un līdz riebumam jūtīgais prāts. un dvēsele. viena nesaprotama dvēsele... labi, jāiet gulēt. rīts gudrāks par vakaru.

nu, noskatījos es arī to filmu. lūk, ko sacīšu par to:

negribētos jau uzstāties kā kārtējam kritiķim mistera Brauna kakainajai bet ienākumus nesošajai izdomai, jo tas man liekas ļoti banāli. Tāpat, negribētos būt vienam no to daudzo ticīgo vidus, kurus šis romāns un filma aizskāra tā, ka dirst gribas. nu lūk. bet, laikam, neizvairīšos no kritikas, jo katra recenzija gala beigās sastāv vienīgi no kritikas. pozitīva vai negatīva, tas nu paliek paša kritiķa un viņa adresāta ziņā.

tātad, galvenais, ko ar šo visu gribēja pateikt, ir tas, ka kristietība ir bulšits, DŽīzinieks tāds parasts drāteris vien bija, ne smakas no Dieva, un ka mums visiem jāiet un jāmetas ceļos Marijas Magdalēnas trūdošo miesu priekšā, kas pasaulē laida DŽīzinieka bērneļus. Baznīca melo, visur sazvērestības, slepenas organizācijas un ļauni albīni ar mazohistiskām nosliecēm. ko lai saka, anālisms augstākajā pakāpē. WHAT THA FUCK?! kas ir?? man šitā filma nemaz niepēra. pirmkārt, nieiepēra tāpēc, ka es tomēr esmu zinātnieks. un man, kā zinātniekam, Brauna muļķības un vēstures faktu sagrozīšana, kas reizēm robežojās ar infantīlu stulbumu, nepievēršot būtisku vērību ĀRKĀRTĪGI svarīgiem FAKTIEM, darīja sāpes, jo tā ir smiešanās par gadsimtu laikā pētītu materiālu, kas, iespējams, ir pati pētītākā viela pasaulē - kristietības vēsture. otrkārt, sāpēja kā ticīgajam, jo nav patīkami, ka kāds uzdrošinās publiski nolikt tavu ticību un reliģiju. kaut gan es neesmu katolis, un, patiesībā, katoļus sevišķi neciešu aiz viņu sasodītā stulbuma, kā ticīgam protestantam tas sagādāja ne mazāk sašutuma. ne tik daudz par mani pašu - man var nez ko stāstīt par Jēzu, tāpat ticēšu tikai tam, kas ir rakstīts Bībelē. Bet, kur parādās paradokss - jābūt galīgi stulbam un aklam, lai nesaprastu, ka viss tas tiek darīts tikai ar vienu nolūku - radīt toleranci, kas ir toleranta pret visu (drīz jau būs toleranta arī pret pedofīliem, gan jau...), izņemot, Jēzu. ko Jēzus tādu ir nodarījis, ka viņu katru mīļu brīdi cenšas pazemot, nomelnot, atkal piesist krustā un nogalināt? iemest kapā sapūšanai... ko gan viņš mums tādu ir izdarījis? atbrīvojis no grēkiem? devis iespēju skatīt Dievu? vai tad pēc tā mēs neticamies? vai nevēlamies būt tuvāki tam, viņam, kas ir mūsu Tēvs un Radītājs? vai uz to nav vērstas visas mūsu šīs dzīves kaislības? mēs ar savu izkropļoto dzīvi un jutekļiem tā vien gribētu pietuvoties viņam, bet nošaujam garām un iešaujam kādā pēcpusē. tā lūk. pretīgi, bet tā nu tas ir. un, pats izcilais da Vinči? ko tad viņš domāja par cilvēkiem? NOŽĒLOJAMS KANĀLS FEKĀLIJĀM. tas ir cilvēks da Vinči izpratnē. turklāt, viņš pats bija pederasts. jauki, vai ne?

kopumā, mana ideja jums, kas šo lasa, varētu būt skaidra. mums baro melus tie, kas sevi uzstāda par patiesības nesējiem un apgaismotājiem. tie mums sniedz melus kā čūskas savu indi. tie, kuri zin patiesību un dreb tās priekšā, savu sēklu nolaiž tad, kad iebaro mums melus zinot par mūsu pazušanu. indes pilni ir viņu vārdi un solījumi, tikai tamdēļ, lai no mums izvilktu naudu. ne jau baznīca. tādi kā Brauns. viņam jau vienalga. pāris miljoni kabatā, un miers. tikai, vai ar pāris miljoniem pietiks tad, kad būs jāstājas DIeva priekšā, kurš pajautās - Den, kāpēc tu, sūdagabal, meloji, ko? interesanti, ko viņš teiks tad? un ko teiksim mēs, kad Tas Kungs mums pajautās to pašu? ko mēs teiksim tad? a?.... eh, tāpat šitajā bezjēdzīgajā sprediķī neviens neklausās, tikai Dievs, pāris lasītāju, un es pats, kam nāk miegs. bet, jautājums paliek atklāts - ko mēs teiksim tad, kad mums pajautās par visu, ko esam pastrādājuši, pateikuši, nepateikuši, padomājuši...? tad būs liela raudāšana un zobu trīcēšana! Tu sagrūsi, Ciānas meita! tavos laukos gulēs akmeņi, un tavās drupās dejos jodi.

vēl, pa tv rādīja stulbā Doumbura raidījumu, kur diskutēja atkal par zilo gājiena rīkošanu. nafig zilos. tikai, sargājiet tūpli tajā dienā, citādi vēl nozilinās. redzēs, ko tad teiktu visi tolerantie.

LAI DZĪVO NULLES TOLERANCE! AMEN!

ES ESMU RASISTS. tā lūk. :)