oh my Lord. kā gribas prom no visa
es redzu to, ko redzēt nevajag
es dzirdu to, ko dzirdēt nevajag
naids. naids. naids. naids. naids.
tukšums. un aiz tā izmisums.
ap mani riņķo aklas domas un
ļaunums ieēdas dvēseles kaktos
lai samaltu visu baltos, baltos miltos.
nogurums šovakar.
spriedze šobrīd.
vārdi rītdien.
viens sakē drosmei.
riebjas tas, ko es pats sev rakstu.
teikums pēc teikuma, bet tas ir tas
ko nevajag nedz redzēt nedz dzirdēt.
nevajag jums.
bet man nevajag redzēt pasauli.
nevajag to redzēt, lai to ienīstu.


dzeja pēc ilgiem laikiem mani atkal ir apmeklējusi. neznu, ko lai saka. jauns pavērsiens manā dzejas mākslā. vienkārši, laikam nu emociju un domu ir tik daudz, ka tās laužas atkal uz āru pēc gadu ilgas klusēšanas. tie nav dziesmu teksti, ko rakstu ikdienā, bet pavisam konkrēti sacerējumi, kas man pašam izsaka daudz, bet citiem neko. bet, ieklausieties. varbūt sapratīsiet. varbūt arī nē. ja sliņķukaķis būtu pie manis, tad es lūgtu to uzlikt man ķepu uz pieres. paliktu vieglāk. man gribētos tad aizvērt acis un murmināt ko nesakarīgu, lai domas aizbēg no manis. domas dažreiz ir sliktas. es šodien, ēdot vakariņas, redzēju Tatu koncertu pa TV. viens no tiem viņu jaunajiem koncertiem. ziniet, pavērojot viņas tuvāk, es secināju, ka viņas man ļoti nepatīk. kaut kas viņu priekšnesumā, izskatā, visā atmosfērā. kaut kas tāds, kas mani atbaidīja. tā lūk. kādreiz es pat par viņām neinteresējos nemaz. bet tagad, nepatīk. bet tas tā. sveiciet rītdienu, kas atnāks, un teiciet savu Kungu, pieminot viņa karavīra Zurras došanos pretī ienaidnieku bariem. daži sabiedrotie jau man ir, tā kā par viņiem arī varat dziedāt dziesmas. esiet svētīti!