Ja Tev bērnu aizvestu pirms tam stundu to apstradājuši, kamēr otra vecene runā ar tev, tu uzvestos vēsi un mierīgi? Missaline, tu pie pilna prāta? Es ar viņiem visu laiku par faktiem runāju, viņi man, te mums vēl viens papīritis ar jauniem meliem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viņi jau tieši to arī grib ar savu rīcību izdarīt - izvest Tevi no pacietības, pierakstīt to un pēc tam likt to priekšā kā vēl vienu pierādījumu. Esi gudrāka. Ja Tu visu laiku rīkojies vienā veidā un iegūsti viena veida rezultātu, kāpēc Tu domā, ka tādā pašā veidā rīkojoties turpmāk, Tu dabūsi citu rezultātu? :( Domāju, ka esmu pie pilna prāta. Un šo komentāru es rakstīju nevis tāpēc, lai Tevi aizskartu, bet tāpēc, ka par draugiem parasti uzskatu nevis tos, kas visu laiku piekrīt manam viedoklim, bet tos, kuri tad, kad uzskata, ka man īsti nav taisnība, pieklājīgā veidā izsaka savu viedokli (jo viņi vēl man labu). Pēc tam es to pārdomāju (jo draugs situāciju redz mazliet no citas puses) un dažkārt arī atzīstu, ka man nav bijusi taisnība. Un esmu ļoti pateicīga par to, ka man tas ir ticis pateikts. Tā ir man un tāpēc es tā rakstīju. Bet ja Tev tas nav pieņemami, ok, ņemšu vērā un turpmāk tāda veida komentārus Tev nerakstīšu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā tu būtu rīkojusies manā vietā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tavā gadījumā - jo mazāk emociju, jo labāk. Un vairāk cilvēku apkārt, ar kuriem Tev ir labas attiecības, jo tieši tie šādā situācijā varētu mierīgi aiziet uz tiesu un teikt - kādas muļķības jūs tagad te stāstāt, viss ir kārtībā (jo tad būtu arī otras puses viedoklis, kas būtu par labu Tev). Ja karo pret visu pasauli, tad visa pasaule karo pret Tevi. :( Varbūt Tavā gadījumā būtu jēga arī dabūt pašai sev savu psihoterapeitu - lai būtu kāds cilvēks, kurš būtu Tavā pusē, palīdzētu Tev tikt galā ar dusmām, lai Tev tās neizlauztos visnepiemērotākajā brīdī, un vajadzības gadījumā varētu arī sniegt profesionālu (un pretēju viedokli) tam, ko apgalvo pretējā puse. Nezinu, ja negribi iet pie psihoterapeita, tad vari paklausīties kaut kādas lekcijas (piemēram, Torsunova vai Marinas Targakovas par bērnu un vecāku attiecībām, par attiecībām vispār). Tur ir tīri praktiski padomi, kuri man personīgi palīdzēja tikt galā ar lielu daļu savu aizvianojumu un es kļuvu mierīgāka - kas Tavā gadījumā būtu tieši tas, kas vajadzīgs. Iedomājies, Tu aizej uz tiesu, pretējā puse gaida, ka Tu uzvedīsies histēriski. Bet Tu tā mierīgi noklausies viņu sakāmo un mierīgi saki - un kā, jūsuprāt, man būtu jārīkojas, ja pusaudzis nepalīdz mājas darbos u.t.t. Vai arī - un kādu rīcību jūs sagaidāt, lai es varētu atgūt savu meitu? Un tiesa domā - ko tie pretējie tur melsa par neadekvātumu? Es no sirds novēlu Tev izdošanos!

(Reply to this) (Parent)