Zum -

Zum -

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Februāris 23., 2004

10:30
Pēdējā laikā dažādu autoru rakstos esmu sastapusi domu, ka monogāmijai ir knapi 2000 gadu un, iepretim cilvēces vēsturei (1,5 milj. gadu), tā ir civilizācijai neierasti jauna tradīcija. Man ir aizdomas, ka ziņas ir smeltas no Zvaigznes ABC izdotās gramatas “No lielā sprādziena līdz Homo sapiens” , nezinu, neesmu lasījusi. (Stap citu žurnala “Una” Laimai Muktupāvelai ir feins raksts, tur atradu šo atsauci.)
Es savukārt ilgu laiku sadzīvoju ar hipotēzi, ka tieši pāreja uz monogāmiju primātus pakāpeniski padarīja par Homo Sapiens (ne pārāk saprātīgiem, bet salīdzinoši daudzskaitlīgiem radījumiem). Grāmata, no kuras biju smēlusies, visu laiku atradās Apšuciemā, un vienīgais, kas man atlika, lasot par monogāmiju, kā jaunlaiku ievedumu, bija purpinat sev zem deguna: “Nav tiesa, nav tiesa, nav tiesa.” Tagad grāmatiņa – D. Džohansons, M. Mīdijs “Lūsija” ir atceļojusi pie manis un es varu balstīties uz faktiem. Tātad, mani mīļie. Teksts ir diezgan garšs un ne būt ne vienkāršs.

Stāsts gan būs par senākiem laikiem, kad par cilvēku kā tādu, vai pat cilvēkveidigo t.s. Homo runat būtu pāragri. Pirms 3,5 miljoniem gadu miocēnā cilvēkpērtiķi plauka un zēla visā to daudzveidībā. Dažādas sugas evolūcijas ceļā bija izveidojušas dažādus izdzīvošanas un pārvietošanās veidus: citi šūpojās zaros aiz rokām, kā giboni, citi karājās ar visām “četram” kā orangutāni, citi čāpoja pa zemi, balstoties ar roku pirkstu kauliņiem kā gorillas, bet citi pieslējās stāvus.
Nedaudz atgriezīsimies pie esamības pirmpamatiem. Herbertam Spenseram tiek piedēvēts teiciens, ka vista ir līdzeklis, ar kuras palīdzību ola rada jaunu olu, jeb citiem vārdiem , uz sugas izdzīvošanu jāraugās ne no indivīda, bet gan no gēnu viedokļa. Neviens jebkādas sugas indivīds, arī tu, tu, nav nekas vairak, kā ādas maiss, kurā glabājas sugas turpinājuma sēklas, kas prasmīgi iesaiņotas, lai būtu lielāka varbūtība, ka tas nodzīvos pietiekami ilgi un šo turpinājumu realizēs. Seksuālās stratēģijas pamatā var būt divas fundamentāli atsķirīgas pieejas. Dzivnieks var producēt daudz olu, katrā ieguldot ļoti maz enerģijas, un viņš var producet pavisam maz olu, bet katrā ieguldīt daudz enerģijas. To sauc par “r” stratēģiju un “K” stratēģiju. Galējais “r” piemērs var būt austere, kas gadā producē 500 000 000 olu, savukart galēja “K” piemērs ir lielie cilvēkpertiķi, gorillas, šimpanzes un orangutāni, kuriem mazuļi dzimst katros 5 –6 gados. “r” stratēģija bez šaubām ir izšķērdīga, kāda jēga producēt pusmiljardu olu, ja izdzīvo tikai pusducis indivīdu. Austerei šīs stratēģijas jēga ir tāda, ka citas izejas tai nav, tā nespēj rūpēties vai pat novietot savas olas drošībā. Evolūcijas gaitā augstāk attīstītiem dzīvniekiem sāka kļūt pieejami citi, ekonomiskāki varianti. “K” stratēģija ir efektīvāka nekā “r” stratēģija, bet tai ir savas robežas. 5-6 gadus audzināta mazuļa bojāeja ir nesalīdzināmi lielāks zaudējums, nekā mazās austeres bojāeja.
Zemais vairošanās temps visai kādu cilvekpērtiķu populācijai ir riskants, tādejadi šie lielie primāti tiek uzskatīti par evolūcijas strupceļniekiem. Lai būtu vairak pēcnācēju, kaut ko vajadzēja izmainīt. Šo uzdevumu atrisināja tas cilvekpērtiķu atzars, kas vēlāk nostājās uz divām kājām, saka lietot darbarīkus un uzkundzējās citam dzīvām radībam, t.i. mūsu senči.
Cilvekpērtiķi vienlaikus 5-6 gadus audzina tikai vienu pēcnācēju, tas klejo ar māti lielā teritorijā tai pieķēries, par vairākiem māte nav spējīga parūpēties. Lai mūsu suga produktīvi attistītos tālāk, vajadzēja rast iespēju mātei audzinat vienlaicigi vairākus bērnus. Tas varēja notikt, ja māte mazāk pārvietotos, tātad mazāk patērētu enerģiju. Māte, kas neklaiņo atrodas lielākā drošībā, jo gan to, gan mazuļus apsargāja grupa. Bet pieaugot dzemdību biežumam, radās jauna problēma, palielinājās vajadzība pēc barības. Tātad mazuļu izaudzināšanas ciklā bija nepieciešama tēva iesaistīšanās. Diemžēl tēviņiem dzīvojot jaukti ar mātītem, situācija bieži vien ir ļoti ekslozīva. Tas ir dabiski, jo tēviņa uzdevums ir ievadīt riestojošā mātītē savus gēnus, kamēr to nav izdarijis kāds cits. Seksuālo konkurenci samazina pāra saišu sistema. Ja katram tēviņam ir pašam sava mātīte, pašam sava gēnu uzņēmēja, viņam par savu pārstāvību nākamajās paaudzēs ne ar vienu nav jācīnās. To var panākt atbrīvojoties no pazīmēm, kas piesaista vispārēju uzmanību, no ādas pietūkumiem un kairinošajam smaržām, kas afišē, ka mātite ir gatava pāroties. Seksualajām reakcijasm kļūstot arvien individualākām, var pienakt bridis, kad viena matīte ir seksuāli kairinoša tikai nedaudziem tēviņiem, varbūt ka tikai vienam. Biologi to sauc par epigāmisko diferencāciju, mēs – par mīlestibu.
Tātad līdz ar monogāmijas iestāšanos tēviņi varēja uz īsiem brītiņiem grupu atstāt, nezaudējot iespeju nodot gēnus nākamajai paaudzei. Kļūst iespejama tēva gādība par mazuļiem un barības dalīšana. Mātei ir iespēja savukārt rūpēties par vairākiem mazuļiem vienlaicīgi, kas palielina audzināmo bērnu skaitu. Smazinājās mūsu senču mobilitāte. Neesot spiesti tik daudz skraidīt, viņi varēja sakt pārvietoties uz divām kājām, kas gan samazināja kustības ātrumu, bet deva iespēju darit ko citu, piemēram saturēt un pārnēsāt barību. Un, ja mūsu sencis piecēlās uz divām kājam, viņš varēja sākt turēt, nest un sviest priekšmetus. Nieka divarpus miljonu gadu laikā hominīdu attistībā bija tāds periods, kad rīku lietošana no evolucionari pavisam maznozīmīga faktora pārvertās par faktoru ar izšķirīgu nozīmi. Socialie un seksuālie faktori veicinaja divkajību, kuras rezultata mūsu suga izplatījās daudz veiksmīgāk nekā citiem cilvēkpērtiķiem. Laimīgas nejaušības rezultātā spēja piecelties uz divām kājām un izmantot rokas vēlāk noveda pie rīkiem un kultūras, pie aizvien lielākām smadzenēm un galu galā pie piecarpus miljardiem mūsu līdzinieku. Taču tas viss ir tikai vairošanās stratēģijas efektivizēšnās procesa blakusprodukts.
Šīs stratēģijas sastāvdaļa bija MONOGĀMIJA .

(6 raksta | ir doma)

Comments:

From:	shelly
Date:	23. Februāris 2004 - 10:48

(Link)

Smalki izdomāts :)

(Reply to this) (Thread)

From:	zum
Date:	23. Februāris 2004 - 14:18

(Link)

Skaidrs, ka izdomāts. Neviens jau viņiem, mūsu tālajiem senčiem ar blociņu pakaļ nav skraidijis un smalki pierakstījis. Tas viss izdomāts pētot parakmeņotos acuzobus, mugurkaula un galvaskausa savienojumu vietas u. tml.

(Reply to this) (Parent)

From:	lepele
Date:	23. Februāris 2004 - 11:02

es kā biologs atļaušos iesmīkņāt

(Link)

"Seksualajām reakcijam kļūstot arvien individualākām, var pienakt bridis, kad viena matīte ir seksuāli kairinoša tikai nedaudziem tēviņiem, varbūt ka tikai vienam. Biologi to sauc par epigāmisko diferencāciju, mēs – par mīlestibu."

ja tas viss būtu tik vienkārši...:)))))))))))))))))))))))

(Reply to this) (Thread)

From:	zum
Date:	23. Februāris 2004 - 14:21

Re: es kā biologs atļaušos iesmīkņāt

(Link)

Tver to vienkaršāk. Tas jau nav nekāds ZA mēnešraksts, bet populārzinātniskas grāmatiņas konspektiņš ar beletristikas iezīmēm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From:	basilia
Date:	23. Februāris 2004 - 20:13

Re: es kā biologs atļaušos iesmīkņāt

(Link)

Atziistos- izlasiiju 1 rindkopu un 4 teikumus. Man pietika...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From:	zum
Date:	23. Februāris 2004 - 20:46

Re: es kā biologs atļaušos iesmīkņāt

(Link)

Uj, bet tas tak labi!

(Reply to this) (Parent)

> Go to Top

Sviesta Ciba