RAKSTĪTAVA [entries|archive|friends|userinfo]
Zorro Kundziņš

[ website | My Website ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 22nd, 2012|02:29 pm]
Jāņi gandrīz klāt. Man no kādreizējo - jaunības gadu Jāņiem visvairāk prātā tā spriedze, satraukums un trauksme, kas ikreiz pirms tā visa - būs tas paparžzieds vai nebūs..

Bet mēģinot atcerēties kādu konkrētu un spilgtāku notikumu, ienāca prātā vienīgā reize, kad piedzēros no alus. Nu, tā diezgan riktīgi. Ne pirms ne pēc tā alu dzerot nav sanācis. Laikam jau ar tās ar visu to spriedzi un ekspektācijām kaut kā saistīts bija. Protams, ka tas bija kaut deviņdesmitajos, - laikmetā, kas pēdējos gados kaut kā tiek jūtami mitoloģizēts.

Bet par alu runājot - atcerējos vēl kādus senākus, droši vien no 80. gadu vidus. Braucām svinēt pie kaut kādiem tēva paziņā, riktīgos laukos, no stacijas gājām kādus kilometrus piecus, laikam pa mežiem, līdz nonācām tiešām skaistā vietā, ar lauku mājām utt, viesu tur bija daudz, no Rīga sar laikam. Saimniekam bija dēls manā vecumā - ap 10-12 gadi, kuram draugs bija - kādus pāris gadus vecāks. Un viņiem atļāva dzert alu, to es atceros, kā šodien - uz mana tēva izbrīnīto skatienu, saimnieks atbildēja: "Nu Jāņos, vienreiz gadā jau var, tas ir izņēmums".

Tur laikam bija visādi ali. kaimiņos dzīvoja kāds vīrs, vārdā Severīns. Tas ar bija atnācis ar savu alu. Un visi kaut kā slavēja to Severīna alu. Man laikam gan tas netika piedēvēts, bet es jau par to nemaz neskumu, nu tiešām mani tas neinteresēja tolaik. Bet tie abi puiši gan mazliet dzēra. Beigu beigās viņiem bija nelabi. es to, protams, saistīju ar Severīna alu, kurš acīmredzot tomēr nebūs bijis pārāk labs.

Jau vēlāk, kad es jau biju lielāks un bija pirmās pēcpadomju laika saeimas vēlēšanas, izrādījās, ka tai sarakstā, ko es grasījos urnā mest, bija laikam tas pats Severīns. Nekādus īpašu labojumus tai saraksta lapiņā netaisīju, bet nu to Severīnu, kuru citādi nekā ne pazinu, ne zināju, izsvītroju. Tikai tā alus dēl, kuru pat nebiju dzēris.
linkpost comment

[Dec. 11th, 2011|01:08 pm]
Mazliet jocīgas sajūtas, ka šogad apaļas jubilejas svin gan U2 albums Achtung Baby, gan Nirvanas Nevermind, gan arī My Bloody Valentine albums Loveless - mūzikas, kas kaut kad tolaik tik ļoti nozīmīgas likušās. Visiem šogad 20 gadi. Jājūtas laikam kā vecam.
linkpost comment

[Dec. 8th, 2011|11:08 am]
Reizēm daži šausminās, kad man dēls (kuram tagad jau četri gadi)kaut ko akvarelējot saka, ka tie esot atomreaktora dūmi. Taču tā nav Fukušima vai Černobiļa, bet atsauce uz Homēru Simpsonu, kurš strādā par Springfīldas atomelektrostacijas kodoldrošības uzraugu.

Jāatzīst, ka dūmi, dubļi, izlijis benzīns, netīrs asfalts - tās ir viņa gleznojumu galvenās tēmas. Vakar piemēram skatoties kādā bildē, kur saskatīju tādas kā koši sarkanas, bet mazliet abstraktas puķes, izrādījās, ka tie esot pirts dūmi. Neesmu redzējis, ka viņš gleznotu pļavas, mežus vai kādus zvērus.

Atceros, reiz mākslas muzejā, kādā milzu latviešu glezniecības izstādē, dzirdēju ko, visdrīzāk jau kāda mākslas vēsturniece vai pasniedzēja sacīja studentiem, par visiem tiem 20. gs. pirmās puses latviešu māksliniekiem - ka viņu gleznās esot sajūtams lauku dabas kolorīts, pļavu puķes, miglas utt., jo viņi taču visi cēlušies no laukiem. Un ka mūsdienu latviešu mākslā tas pazūd. Nu re - mazliet to redzu arī sava dēla darbos - lai arī krāsas vēl varētu saskatīt tā kā no dabas, taču tēmas nepavisam nav vairs laucinieciskas.
linkpost comment

[Nov. 7th, 2011|04:13 pm]
Kaut kad, laikam pagājušo nedēļu, runājoties ar dēlu (kuram tad vēl bija trīs gadi), tulkoju viņam pa radio skanošu banālu dzismiņas tekstu "ā belīv in edžēl". Un pēkšņi viņš sacīja "Tētī, es ticu dievam". Nudien apstulbu. Tomēr padomājot nonācu pie slēdziena, ka tā izpratene par to, kas ir dievs, viņam visdrīzāk nāk no Simpsoniem". Un tiešām, pēc kādām minūtēm divdesmit viņš tā it kā nesaistīti citēja: "Homērs lūdza dievam (kaut ko) un Bārts teica - tēt, dievs nav muļķis". Tā nu guvu apstiprināju un to citātu, par to, ka dievs nav muļķis mans dēls atkārtoja, vēlreiz tā smejot, viņam jau patīk kaut kādi tādi citāti.

Bet kaut kad, nu pēc vēl ka'dām dienām, es pat neatceros vairs kontekstu, bet pēkšni viņš sacīja: "Tētī, velns ir sliktais zēns". Man, saprotams, sanāca smiekli, nu jo tas pabanālais jādiens - "sliktie zēni" ta snu nav tāds, ko ikdienas leksikā lietotu, neatceros, kad vispār tā būtu lietojis, tāpēc tas kopā skanēja diezgan uzjautrinoši un nu man pašam "sliktā zēna"jēdziens ir ieguvis vēl vienu jaunu un arī smieklīgu nozīmi.
linkpost comment

[Nov. 1st, 2011|10:33 am]
Septiņi miljardi - tas tomēr ir dikti iespaidīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka laiks, kad pienāca pieci miljardi, neliekas nemaz tik sen - es to taču atceros. Bet izrādās, - tad, kad dzimu, nemaz nebija sasniegti vēl četri miljardi.
http://www.bbc.co.uk/news/world-15391515
linkpost comment

[Oct. 18th, 2011|07:16 am]
Dēlam (3 gadi) mīklu periods - bieži prasa, lai viņam uzdod kādu minēt un pats izdomā savas. Pēdējo dienu interesantākās un jautrākās:

Lauva pa lielceļu lasa sēnes. (Atbilde: zilonis nes baļķi)

Tīrā laukā zāli pļauj. (Atbilde: šķēres griež papīru)
link1 comment|post comment

[Oct. 2nd, 2011|07:28 am]
Krustēva bērēs, pie galda stāstot jautrus un jocīgus atgadījumus no viņa diezgan garās dzīves, citējot viņa asprātības un jokus, bija tik daudz smieklu, tomēr man bija skumji.
linkpost comment

[Sep. 24th, 2011|06:12 pm]
Imantā un droši vien arī citur redzamas jaunā Prismas veikala atlaižu reklāmas, uz kurām lieliem burtiem rakstīts: ĒD! DZER! MĪLI! Pirmie divi jau visnotaļ skaidri — -20% ēdieniem un dzērieniem. Bet MĪLI! izrādās nozīmē -25% nepārtikas precēm. Tiešām diezgan oriģināla un reizē arī ietilpīga vārda "mīli" interpretācija.
linkpost comment

[Sep. 19th, 2011|09:10 am]
Pirms dažām dienām, pareizāk sakot, - nu jau taisni pirms nedēļas Pēterburgā pieredzēju, ko nozīmē krievu milicija, nē, policija, vārdu sakot - menti. Var jau apgalvot, ka pats uz to gāju - ja jau reiz apzināti uzsāku tādu kā antropoloģisku lauka pētījumu, ielaižoties ne vien sarunās, bet arī alkohola lietošanā pilsētas publiskajā telpā. Sākās jau tas, protams nevainīgi - pēc šņabja dzeršanas un garas runāšanas ar veciem un jauniem paziņām (starp viņiem bija arī kāds Maskavas profesors, kas nesen starp citu bija dzīvojies Apšuciemā, bet sapņoja par vērienīgāku pasākumu Mazirbē, kur jau vairākus gadus vientuļā viensētā dzīvojot un rakstot kāds cits viņa labs draugs, kuru taisni tad nevarēja sazvanīt un klīda baumas, ka viņam esot iekodusi ērce) man likās, ka vienkārši iet gulēt nebūtu prātīgi un paraugoties uz ielas izstādītājā Pēterburgas kartes fragmentā un aplūkojot pilsētas struktūru tuvākajā apkaimē, izspriedu, ka visinteresantākajai vietai vajadzētu būt dažus kvartālus pa Maskavas ielu uz centra pusi - tur, kur Siena laukums.

Uz turieni arī devos. Laikam jau mani pārsteidza, ka laukuma vietā es ieraudzīju kioskus, taču, šķiet, ka ilgi par to nebrīnījos. Vienā no kioskiem pie uzbekiem nopirku patiešām ļoti garšīgu kebabu. Vēlāk runājos ar diviem puišiem,palīdzēju puķes pirkt priekš meitenes, kā arī dzenāt pa laukumu žurkas. Laikam tur viss bija labi, jo viņi abi ar to meiteni aizbrauca aizbrauca. Ar trim citiem savukārt dzēru tekilu ar visiem piederumiem. Kā vieni tā otri tika mani brīdinājuši, ka šī esot dikti krimināla vieta un vajagot dikti uzmanīties. Pa vidu pļāpāju arī ar trim azerbaidžāņiem, kas laikam tā kā dzinās trim armēņiem, tā kā baidīja viņus un man stāstīja kaut ko par Karabahu. Droši vien tā pagāja kādas pāris stundas. Biju nodomājis, ka nu jādodas mājup, biju noteikti arī jau iereibis, taču orientāciju es parasti nezaudēju pat visai lielā šmigā. Atceros tik reizi, kad Barselonā nākot no kāda naktskluba es pusstundas vietā klīdu laikam trīs reizes ilgāk un jutu, kā spēki pilnīgi vai izsīkst, maldoties diagonālajās ielās. Taču šī noteikti nebija tāda reize. Tie trīs krieviņi solījās mani pavadīt, es ar tā nebiju kategoriski pretī. Nebijām nogājuši ne pāris mājas, kad divi bija iegājuši vārtrūmē, vajadzības kārtot. Trešais arī tā kā mani aicināja. Es ar gāju, lai gan nevar teikt, ka dikti spiesta lieta tā būtu bijusi. Viss jau arī būtu beidzies nevainīgi, ja nez no kurienes pēkšni neuzrastos policisti.Es pat bikses nebiju paguvis atpogāt.

Tālākais jau īstenībā tāds, ka dikti nemaz atcerēties negribas. Viegli no viņiem vaļā tikt nebija iespējams, veda uz savu iecirkni, pa celam it kā metot tādus kā mājienus par naudu, bet uz tādiem jau taču nekā nereaģējām. Lai arī ar tiešu fizisku vardarbību īsti saskarties nenācās, tomēr ņirgāšānās, pazemošana, izspiešana, darbinieku varas apziņa, stulbums, ļaunums, savtīgums - tā tur ir papilnam. Galu galā,pēc vairāku stundām diezgan nomācošu sarunu, lai nebūtu tur jāpavada laiks līdz nākošās dienas pēcpusdienai, nezinot, kā vēl beigsies tad, nācās iesaistīties koruptīvā darījumā, uz ko jau acīmredzot sākumā tie policisti bija arī tēmējuši.

Tā nu nekāi nedabūju ciets no kriminālās pasaules, bet no policistiem gan, vēlreiz klātienē pārliecinātos, cik Krievija tomēr ir pretīga valsts. Pieredze jau it kā vērtīga, bet par to ar nācās maksāt.
linkpost comment

[May. 9th, 2011|03:37 pm]
Rīgā trolejbusā aiztur pusaudzi biļešu kontroliera drēbēs Jauks stāsts, iedvesmojošs.
Tiešām aizkustinoši, ka jaunietis tā nodarbojas ar lietu, kas pašam patīk. Un nevis šā tā niekojoties, bet ar visu izpildītā darba plānu. Rīgas satiksmei šitādu entuziastu vajadzētu darbā pieņemt, līdzīgi kā programmētāju kompānijas nolīgst hakerus, kas viņu sistēmas lauzuši. Vēl jo vairāk, ja tā viltus ierīce tiešām darbojas un uzr;ada, kura biļete derīga, kura ne.
linkpost comment

[Apr. 5th, 2011|09:12 am]
No itāļu adreses pienāca ziņa,ka kaut kādā holandiešu loterijā atkal esmu vinnējis miljonu eiro. It kā jau sīkums, varētu pat vaļā nevērt, parasti jau izdzēšu tās vēstules. Ja kaut desmittūkstošo daļu no katras tādas vēstules dabūtu, strādāt nevajadzētu.
linkpost comment

[Mar. 31st, 2011|10:21 am]
Pirms vairākiem mēnešiem ejot pāri Dzirnavu ielai krustojumā ar Marijas ielu man piesējās policisti, ka esot pārkāpis noteikumus un šķērsojis pie sarkanās gaismas. uzlika sodu 10 latus. Tā bija svētdiena un mašinu vispār bija dikti maz. Tas bija taisni 3. oktobrī, to atceros, jo vēlāk iesniegumā taisni atsaucos uz Iekšlietu ministri, kura iepriekšējās dienas vēlēšanās izgāzās tieši tādēļ, ka bieži uzvedās nevis kā politiķe, bet kā policiste. Vēl viskaut ko tai iesniegumā sarakstīju, tomēr tas nebija gars, man liekas, uz vienas lapas satilpa, vai mazliet vairāk. Argumenti bija visādi, arī par to, ka šāda muļķīga cilvēku ķerstīšana un sodīšana par ielas šķērsošanu nevietā un pie sarkanās gaismas nu nekādi neveicina sabiedrības uzticēšanos ne policijai, ne valstij. Bet galvenais - kāpēc man piespriesti 10 lati, ja paredzētais sods ir no 5 līdz 20 latiem? Kāds pamatojums tam, ka ne 5, 6, 7, 8 vai 9 lati, bet tieši 10? Uz pirmo vēstuli pēc kāda mēneša atnāca atbilde, ka es iesniegumu neesot parakstījis, tāpēc tas neesot izskatīts. Tā bija nudien taisnība - es biju tā noņēmies, lai sataisītu četras kopijas dažādām policijas instancēm, vienai par otru augstākai, arī pašai ministrei, sūtīju ierakstītas vēstules, bet uzlikt personīgo parakstu biju aizmirsis. Aizsūtīju vēlreiz - parakstītu. Vēl pēc laika pienāca vēstule, ka ir uzsākta administratīva lieta un ka tajā kā liecinieks tikšot nopratināts manis minētais policists un mana iesnieguma izskatīšanas termiņš esot pagarināts līdz 1. martam. Tad nu arī beigās saņēmu sīku un detalizētu atbildi, ar dažnedažādiem skaidrojumiem un pamatojumiem uz četrām lapām. Un pašas beigās lēmums - samazināt piespriesto sodu no 10 latiem uz 5.

Saprotu jau, ka pavisam atcelt laikam viņi nevarēja, tāpēc samainīja uz mazāko. Tā nu lepni jūtos kā uzvarējis procesā pret valsti, - bija vērtas visas šis pūles un izdevumi.
linkpost comment

[Mar. 25th, 2011|08:27 am]
Kaut arī kopš pagājušās vasaras dikti fanoju un jūsmoju par Alīnu Orlovu, uz viņas koncertu Rīgā šodien netieku - pārāk jau dārgi un ekskluzīvi. Kaut kādā veģetāriešu restorānā, vai zinies. Bet var jau būt, ka viņai piestāv ar. labi jau, ka tai laikā ar kaut kas cits sarunāts, tomēr apskatījies adresēs apstulbu - tas ir taisni tieši blakus mājā tam restorānam.

Man patīk dikti daudz viņas dziesmu, bet te - tās, kas iepatikās pirmās:
linkpost comment

[Mar. 1st, 2011|07:27 am]
Kad Pluspunktos sāka to Simpsonu figūriņu akciju, mazliet nobrīnījāmies, ka trīsgadīgais dēls pirmo vēlas Nedu Flandersu, nevis kādu no Simpsonu ģimenes. Jāsaka, ka Homērs mums ir jau no senākiem laikiem un vēl labāks, tas ir - no mazliet stingrāks un kvalitatīvākiem materiāliem, nekā šie, Pluspunkta piedāvātie. Bet tai pašā mērogā. Tad, kad tas bija dabūts, nākošai mērķis, kam krāt uzlīmes, bija brūnais indiešu veikala pārdevējs baltajām biksēm - Apu Nahasapīmapetilons. Tad viņš teica, ka vairāk nevajadzēšot. Bet akcija nebeidzās, tika pagarināta un nu jau par iztērēto latu deva nevis vienu, bet divas uzlīmes. Vairs nelikās jocīgi, ka nākošo vajadzēja vecišķo skopuli misteru Bērnsu, kurš patiešām ir visneglītākais no visiem. Un tagad, kad nu arī tas ir dabūts, liekas pašsaprotami, ka nākošais būs pēdējais, kas nav no ģimenes - policists. Bet pamatojums bija - jo viņš esot īsts vīrietis.
linkpost comment

[Feb. 10th, 2011|11:42 pm]
Šodien Marijas un Blaumaņa ielas stūrī atklāja jauno Sultānkebabu. Atklāšanai par godu divas stundas varēja dabūt kebabu par vienu santīmu. Tā kā mums tas iznāk burtiski aiz stūra, aizgājām, minūtes desmit pirms atvēršanas, kad tur bija jau kādi cilvēki 30. Personāls tādos kā turku tautas tērpos - tas jau tā saprotami, bet vēderdejotājua, kas tur plivinājās, lai pasākumu pušķotu gan jokaini izskatījās.

Vakarā iegāju vēlreiz, kad viss tukšs, bet šādas tādas atskaņas no svinībām. Sagurusi pārdevēja, kas pazīstama no vecā, mazā Sultānkebaba sacīja, ka tais divās stundās bijuši vairāk kā tūkstots cilvēku. Tātad kādus 10 latus nopelnīja ar. Vēl ar televīzija bijusi un Turcijas vēstnieks un kas tik vēl ne.

Tā nu man divu kvartālu rādiusā jau četras kebabu vietas, ir ko izvēlēties. Konditorejas gan ir vairāk, bet apmeklēju tāpat tik kādas 2-3 no tām. Iedomājos - būtu man vairāk laika un naudas, es varbūt sāktu tādu kababu blogu taisīt. Un aizprātojos jau tik tālu, ka tas kļūtu tik populārs un autoritatīvs, ka to lasītu tūkstoši un kebabvietu īpašnieki sacenstos, lai tur tiktu iekšā un labāku novērtējumu dabūtu (nu, sacīsim, zvaigznītes - par garšu, apkalpošanu, atmosfēru un cenu vai kaut kā tā.) Un tad man nāktos izvēlēties - vai palikt tādam anonīmam un neatkarīgam vai tomēr - tādam, ko visi pazīst un aicina pie sevis un cenšās ar to labāko pacienāt..
link2 comments|post comment

[Jan. 5th, 2011|10:48 pm]
Vakar bija saules aptumsums. To uzzināju kādu pusotru divas stundas par vēlu. Nākošais tāds būšot laikam tikai 2015.gadā. Skumji.
Bet vēl daudz bēdīgāk bija, kad palaidu garām zemestrīci - 2004. gada rudenī. Tas bija kaut kad pēcpusdienā un biju izgājis no darba uz veikalu - nopirkt kaut ko ēdamu. Kad pēc minūtēm 20 atgriezos, izrādās Rīgā bija notikusi zemestrīce. Laimīgie darba biedri dalījās iespaidos, kā nu kuram galds drebējis, kuram zīmuļi sākuši ripot utt, bet neveiksmīgā brīdī izejot ārā uz ielas vispār neko nebiju jutis.
linkpost comment

nāk jaunais gads [Dec. 29th, 2010|04:26 pm]
Lasīju, ka premjers Dombrovskis jaungadu sagaidīšot Tallinā. Manuprāt, - laba izvēle. Es ar reiz sagaidīju tur - nu to millēniumu. Jo kā atceramies - lielo ciparu maiņa toreiz sagadāja pamatīgu spriedzi un Tallina likās īstā vieta, kur to vislabāk pārciest. Un bija tad arī augstos toņos, un droši vien tas bija pat simboliski, ka no rīta mostoties nebija nekādas sajēgas, kur un kāpēc atrodos. Bet bija jauki un tas lēnais, rezignētais, pārdomām un piedzīvojumiem bagātais ceļojums mājup likās ļoti atbilstošs jaunas tūkstošgades pirmajai dienai.

Novēlu arī Valdim, ja ar ne tik vērienīgu, tad tomēr jauku jaungada sagaidīšanu un lai tā pilsēta un vieta ļauj pie kādas jaunas un labas atziņas nonākt!
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]