| |
[Dec. 8th, 2011|11:08 am] |
Reizēm daži šausminās, kad man dēls (kuram tagad jau četri gadi)kaut ko akvarelējot saka, ka tie esot atomreaktora dūmi. Taču tā nav Fukušima vai Černobiļa, bet atsauce uz Homēru Simpsonu, kurš strādā par Springfīldas atomelektrostacijas kodoldrošības uzraugu.
Jāatzīst, ka dūmi, dubļi, izlijis benzīns, netīrs asfalts - tās ir viņa gleznojumu galvenās tēmas. Vakar piemēram skatoties kādā bildē, kur saskatīju tādas kā koši sarkanas, bet mazliet abstraktas puķes, izrādījās, ka tie esot pirts dūmi. Neesmu redzējis, ka viņš gleznotu pļavas, mežus vai kādus zvērus.
Atceros, reiz mākslas muzejā, kādā milzu latviešu glezniecības izstādē, dzirdēju ko, visdrīzāk jau kāda mākslas vēsturniece vai pasniedzēja sacīja studentiem, par visiem tiem 20. gs. pirmās puses latviešu māksliniekiem - ka viņu gleznās esot sajūtams lauku dabas kolorīts, pļavu puķes, miglas utt., jo viņi taču visi cēlušies no laukiem. Un ka mūsdienu latviešu mākslā tas pazūd. Nu re - mazliet to redzu arī sava dēla darbos - lai arī krāsas vēl varētu saskatīt tā kā no dabas, taču tēmas nepavisam nav vairs laucinieciskas. |
|
|
