| |
[Jun. 22nd, 2012|02:29 pm] |
Jāņi gandrīz klāt. Man no kādreizējo - jaunības gadu Jāņiem visvairāk prātā tā spriedze, satraukums un trauksme, kas ikreiz pirms tā visa - būs tas paparžzieds vai nebūs..
Bet mēģinot atcerēties kādu konkrētu un spilgtāku notikumu, ienāca prātā vienīgā reize, kad piedzēros no alus. Nu, tā diezgan riktīgi. Ne pirms ne pēc tā alu dzerot nav sanācis. Laikam jau ar tās ar visu to spriedzi un ekspektācijām kaut kā saistīts bija. Protams, ka tas bija kaut deviņdesmitajos, - laikmetā, kas pēdējos gados kaut kā tiek jūtami mitoloģizēts.
Bet par alu runājot - atcerējos vēl kādus senākus, droši vien no 80. gadu vidus. Braucām svinēt pie kaut kādiem tēva paziņā, riktīgos laukos, no stacijas gājām kādus kilometrus piecus, laikam pa mežiem, līdz nonācām tiešām skaistā vietā, ar lauku mājām utt, viesu tur bija daudz, no Rīga sar laikam. Saimniekam bija dēls manā vecumā - ap 10-12 gadi, kuram draugs bija - kādus pāris gadus vecāks. Un viņiem atļāva dzert alu, to es atceros, kā šodien - uz mana tēva izbrīnīto skatienu, saimnieks atbildēja: "Nu Jāņos, vienreiz gadā jau var, tas ir izņēmums".
Tur laikam bija visādi ali. kaimiņos dzīvoja kāds vīrs, vārdā Severīns. Tas ar bija atnācis ar savu alu. Un visi kaut kā slavēja to Severīna alu. Man laikam gan tas netika piedēvēts, bet es jau par to nemaz neskumu, nu tiešām mani tas neinteresēja tolaik. Bet tie abi puiši gan mazliet dzēra. Beigu beigās viņiem bija nelabi. es to, protams, saistīju ar Severīna alu, kurš acīmredzot tomēr nebūs bijis pārāk labs.
Jau vēlāk, kad es jau biju lielāks un bija pirmās pēcpadomju laika saeimas vēlēšanas, izrādījās, ka tai sarakstā, ko es grasījos urnā mest, bija laikam tas pats Severīns. Nekādus īpašu labojumus tai saraksta lapiņā netaisīju, bet nu to Severīnu, kuru citādi nekā ne pazinu, ne zināju, izsvītroju. Tikai tā alus dēl, kuru pat nebiju dzēris. |
|
|
