| |
[Mar. 31st, 2011|10:21 am] |
Pirms vairākiem mēnešiem ejot pāri Dzirnavu ielai krustojumā ar Marijas ielu man piesējās policisti, ka esot pārkāpis noteikumus un šķērsojis pie sarkanās gaismas. uzlika sodu 10 latus. Tā bija svētdiena un mašinu vispār bija dikti maz. Tas bija taisni 3. oktobrī, to atceros, jo vēlāk iesniegumā taisni atsaucos uz Iekšlietu ministri, kura iepriekšējās dienas vēlēšanās izgāzās tieši tādēļ, ka bieži uzvedās nevis kā politiķe, bet kā policiste. Vēl viskaut ko tai iesniegumā sarakstīju, tomēr tas nebija gars, man liekas, uz vienas lapas satilpa, vai mazliet vairāk. Argumenti bija visādi, arī par to, ka šāda muļķīga cilvēku ķerstīšana un sodīšana par ielas šķērsošanu nevietā un pie sarkanās gaismas nu nekādi neveicina sabiedrības uzticēšanos ne policijai, ne valstij. Bet galvenais - kāpēc man piespriesti 10 lati, ja paredzētais sods ir no 5 līdz 20 latiem? Kāds pamatojums tam, ka ne 5, 6, 7, 8 vai 9 lati, bet tieši 10? Uz pirmo vēstuli pēc kāda mēneša atnāca atbilde, ka es iesniegumu neesot parakstījis, tāpēc tas neesot izskatīts. Tā bija nudien taisnība - es biju tā noņēmies, lai sataisītu četras kopijas dažādām policijas instancēm, vienai par otru augstākai, arī pašai ministrei, sūtīju ierakstītas vēstules, bet uzlikt personīgo parakstu biju aizmirsis. Aizsūtīju vēlreiz - parakstītu. Vēl pēc laika pienāca vēstule, ka ir uzsākta administratīva lieta un ka tajā kā liecinieks tikšot nopratināts manis minētais policists un mana iesnieguma izskatīšanas termiņš esot pagarināts līdz 1. martam. Tad nu arī beigās saņēmu sīku un detalizētu atbildi, ar dažnedažādiem skaidrojumiem un pamatojumiem uz četrām lapām. Un pašas beigās lēmums - samazināt piespriesto sodu no 10 latiem uz 5.
Saprotu jau, ka pavisam atcelt laikam viņi nevarēja, tāpēc samainīja uz mazāko. Tā nu lepni jūtos kā uzvarējis procesā pret valsti, - bija vērtas visas šis pūles un izdevumi. |
|
|
