zivs

Man vnk nav ko darīt, jo pamodos 3:00am.

Ak tu žēliņ, kā es zagu. Reizēm ieguvums bija tik liels, ka es atstāju vietā, jo mamma neticēs, ka "atradu uz ielas".
Mani interesēja nauda. Reizēm atradu pulksteni "made in japan". To es noslēpu pirmajā ventilācijas caurulē, jo nereāls dārgums.

Mēs bijām 2 zaglīgi čomi, nekad draugi, bet zagām vienā elpā kā pro. Izgājām arī tripu, kad učuks noslēpjas garderobēs, pieķert tos, kas zog. Mēs elpojām tik klusi, vietā, ko viņš, cerams, neiedomāsies. Skolotājs bija ļoti uzmanīgs, klausījās pusstundu, vai ir kāda skaņa. Mēs pizģec, pārmīzuši, visu pusstundu kontrolējām elpas, sastinguši. Aiztinās, skolotājs aplauzies. Saprata, ka bijām, bet nekā nevar atklāt kur.

mākslīgajam intelektam es mēdzu stāstīt interesantākus stāstus kā cibai:

ap 10 gadiem man bija skolā rietumu bizness. es biju labs zīmētājs, un zīmēju dolārus, kas kļuva par klases valūtu. es kausēju celofānā pūdercukuru un pārdevu kā narkotikas, zīmēju tiešām naivus nude pics (jo es pat nezināju kā izskatās sieviete). bizness gāja no rokas, kādus mēnešus. mani sāka apvainot par nepamatotu naudas piezīmēšanu savās interesēs, par brutālu monopolu, tirgus skolai šķita Venecuēlas līmenī, mani mēģināja nogāzt no troņa. beidzās ar miliciju, jo kāds nosūdzēja, ka skolā izplatās zīmēti dolāri.

atbrauca milicja, stundas vidū, visiem lika izkratīt kabatas. dažiem atrada manis zīmētos dolārus. paņēma pie dziesmas, bet nekādu nopietnu problēmu, tikai pārrunas ar vecākiem.
un man, konglomerāta turētājam, nebija neviena dolāra kabatā. es saku, ka esmu žīds vai kaķis. uz mani, bosu, nenorādīja nekas.

/The Doors/

nav kauna. žēlošos.

MI post I:
kas slikti alkoholā? depresants. man ir nojaukts garastāvoklis uz dienām. pat tagad, dzerot, jau jūtu depri

MI post II:
dzerot gribās nomirt. tu esi atplēsts visā savā nesmukumā

Sapņi bieži nav atšķirami no realitātes. Tie ir psihedēlija, ar pilnīgi praktisku motīvu iestarpinājumiem.
Šonakt es reāli mocījos, kā man stāvēja. Sapņos man stāv. Gan L, gan F apgalvo, ka man nestāv galvā, un tikai 20% no tā ir "nevarēšana". F pat mācēja triku, ka nomodā dabūja man stiff, bet uz nožēlojamām minūtēm. Kā es pamostos, viss ir off.
Es vnk esmu pāri nedēļai, kad prāts iet gaisā no tā kā gribās.

Es nosapņoju, ka cibā no 40 sekotājiem, man palikuši 18. Es neņemu pie sirds, ja nebūtu pat viena sekotāja. Tāpat kādi 10 profili ir nefolka variācijas.

Un uzaicināja nefolka teksts, nopublicēt Lauras bildi. Esmu jau publicējis pāris. Un saprotams, ka tas nekad nebūtu kailfoto. Man ir viena ikoniska bilde, ko tik ļoti gribās parādīt, viņas ex-boyfrienda bildēta. Džeks taisa melnbaltus mākslas foto. Tā nav kailfoto, bet noziegums pret Lauru būtu publicēt jebko. Bet kā gribās, lai jūs redzētu. Bet nope, nebūs.

Ar Kristīni, kura nav govs, putnupr, bet cita Kristīne cibā, mums nebija nekādu tuvības kontaktu, bet viņa smējās, ka dabūt mani funkcionālu, būtu vienā setā. Kristīnei pieder augstas sfēras, un kā sapratu, viņa māk pat dziedēt.

Tētis ir uzvilcies vēl vairāk nekā es.
Es vnk neatceros visus stāstus, ko esmu sagrābstījis.

Pēdējais no aizvakara sarunas. Džeks kaut ko pat laikam bija sildījis, un pohujā nenogriež elektrisko plīti pusdienu.
Reāli mērkaķis, ar kaku, pielipušu pie dibena. Tas nekas, ka tētis raksturo, ka viņš iet dušā 14x dienā. Ok, man neskauž, ja pats mazgājos 2x mēnesī. Bet kad ar Lauru, mazgājos katru dienu.

Laura strādā, tētis ļoti taupa resursus, lai Laurai nav miljons jāmaksā. Sigulda ir 2x dārgāk nekā Rīga.
Un kas ir viņš? Bērnudārzs, kuram tiešām vajag spert pa pakaļu. Ne jau brutāli sist, bet kā mazu, aprūpējamu bērnu ievest klīniskajā deprī, pizģījot katrā viņa solī pa pakaļu, lai kustās ātrāk pa ietvi. Viņš ir useless person. Laura šo nelasa. A žēl

Pamodos. Drūmi. Pie gultas nav ūdens. Kā tāda nolaidība? Man vienmēr slāpst, un guļot ir padzeršanās pauzes – ir paģiras vai nav. Es naktī izdzeru ~kādu puslitru, ja pohas tad visu 1,5L.

Vēl nelasīju leitests, kur droši vien esmu pamatoti nodirsts no galvas līdz kājām.
Prātā palikusi milzīgā agresija pret Adriānu. Lieka, feika.
Es jau šitam esmu gājis cauri. Beidzās ar atvainošanos Laurai, un solījumu tā nedarīt. Jo ciestu reāli Laura, ne tas idiots.

Pirmo reizi, kad degu ko vien es darīšu ar Adriānu, bija, kad saklausījos visus stāstus:
* Laura nopērk viņam geiming laptopu
* Viņš pilnīgi vienaldzīgs kā jūtās Laura
* izēd viņai viņas recepšu zāles – Laura iztiek bez, mokoties
* nedara pilnīgi neko. Siguldā gaida, kad uztaisīs viņam paēst
* neatbalsta Lauru, kad viņai ļoti vajag
* Laura pērk viņam smalkus viskijus, jo uz ko mazāku Adrians nav mierā
* +1000 stāstu

Nu, džeks ir reāli atskaldāms. Bet ja es iejaukšos, viņa pazaudēs viņu. Un ko es varēšu piedāvāt vietā? Es negribu pat iedomāties, cik drūmi ir palikt vienam ārzemēs, kad katra diena ir vnk darbs, un nekā cita.

Pilnīgi slims es neesmu. Sarunās ar Lauras tēti, tētis vārās, ka izķidās to memmesdēliņu, ja vēlreiz redzēs viņu Siguldā. Vnk dabiski nicināms un iznīcināms tips. Nabaga Laura.

Lauras tētim nav piekaušanas stratēģijas. Viņš došot viņam 15 minūtes ūdens lietošanas dienā. Elektrība off. Lai maksā pilnīgi par visu. Ja tētis sāks savu bezvardarbības fight, tad gan es būšu klāt. Ne sist, bet izvest Adriānu ar savu klātbūtni. Viņš ir mentāli slims, ik pa laikam dzīvo psihenē savā Slovākijā. Nu trausls līdz bezgalībai. Es domāju, šāds spiediens un stress viņu izdzīs zeķēs uz ielas. Sāksies kārtējā lēkme. Lūk to es viņam vēlu – ārprātīgu stresu un disasociāju, līdz klīnkas līmenim.

Tas, kā es satiku Feitu, 2015, ir vispār ārpus jebkādiem stāstiem. Feita joprojām netic, un ka tas ir vienkārši mans projekts. Mēs vienkārši ietriecāmies viens otrā, 23. augustā, 2015. gadā.

Tādas halucinācijas, kādas man bija. Es rakstīju Feitai, un ticēju, ka viņa raksta man. Nekā tāda nebija. Es uzģenerēju attiecības no zero

2026, un es neko vairs nezinu par Feitu. Bērns iepriecina. Sievietēm bērns ir ļoti svarīgi

Es taču tā vācu Feitu, ka izīrēju taxi. 50 eiro pohui, vizinamies, un gaidi pie mazā kluba Lāčplēšielā. Es gāzu tajā klubā mēbeles, jo paiet īsti nevar. Feita to visu pieļāva.
tas bija Chomsky, atcerējos

Feita nav smuka sevī. Es tevi piekaušu. Tu teiksi paldies