zivs

Es sāku runāt ar Gemini. GPT ir pārāk Ctulhu. Nolādēt Pam Bondi, un pastāstīt, ka esmu reiz griezis rokas, jau stāv klāt putins un tramps, un krīzes tālruņi. Gemini tas nepieder. Ejiet dirst līķi, reāli līķi. Ctulhu, līdz organisma nāvei tā arī neapzināsies, ka ir miris. Man pohui, dubļi, spolējot ar 6.2L sejā miroņiem

Piezēries, ko lai saka ( Marilyn Manson - We all are stars now in the dope show )

Fun fact. Es varēju būt Lauris. Armands vai Lauris. Tādas manai mammai bija idejas.
Es balsoju par Lauris. Armands ir nu nekā

Jā, mani dārgie šova viesi. Gunta un Guntis ir savstarpēji pazīstami gadiem. Gunta ir viena persona, Guntis ir otra. Atsevišķi ķermeņi un pases. Arī dzimumorgāni atšķirīgi, esmu pirtī redzējis arī Guntim.

Par učenēm.
Vienam pirmajā solā nokrīt piltene zemē. Palien zem galda, pacelt. Skatās, učenei starp kājām kaķēns tup. Pielien tuvāk. "Minka, kis kis, nāc". "Ak, tu nenāksi?", un grābj ar visu plaukstu.

Tā ir pamatskolas anekdote, ne reāls notikums.

klaviatūra ir lūgšanu krelles

Iespējams, stāstīts. 2000. gads. Tolaik dragērija plaši atvērusi durvis. Atgriežos stallī ar papildinājumiem kabatā.
Draugs aicina mani telpās, jo esot jārunā. Diezgan dīvaini, ka nenāk pats ārā, bet aicina iekšā telpās, skaistā pavasara dienā.
Ienāku. Draugs aiztaisa durvis, un staigā nervozi pa telpu, no vienas malas uz otru, klusē. Joprojām jūtos kinematogrāfiski "kas nu būs?".
Draugs: "nu, stāsti!", izteiksmē, kā pratinot. Es jau labākā filmā, domājot, vo šis jau ir fanī, neredzēts twist.
Saruna turp atpakaļ, apmēram "beidz dirsties, stāsti!", es "ok, bet ko?", un tā kādu brīdi uz riņķi.

Izrādījās, "es drāžot viņa beibi". Es tā apjuku! Neviens neapvainos drauga beibi, ka es pat murgos to prasto bābu nespētu iekārot. Bet tādu neteiksi draugam.
Es vnk sēdēju kā celms, uzklausot viņa paranoju, droši vien, amfetamīna inducētu. Mierīgs, jo mana sirds šajā ir pilnīgi tīra.
Tad, ne ar ekstremitātēm, bet sagrābis rokās kerzas zābaku, sāka mani zvetēt ar to. Es pat necēlos kājās no sēdvietas, vnk piesedzos, lobīdams prātā "ir ok, mēģini saprast kas notiek".
Uz amfetamīna kauli trausli, salauza man celi.

Vēlāk, kad jau ģipsis noņemts, piebraucu ar savu fordiņu pie staļļa, pasaucu Gunti ārā, uzdāvināju viņam rozes, un noskūpstīju viņu uz vaiga, visu meiteņu, arī savas, priekšā. Es viņam piedevu. Bet vairs nespēju atgriezties iepriekšējā uzticamībā.

Pilnīgi neiejaucos situācijā. Un man ir skumji lasīt, kas kā notiek.
Tikai skaidrojums. Ciems nezina neko. Pirmo viņi iepazina stāstu par Eiž ar smārtiju. Ar to pietiek pirmajai informācijai. Tā tas strādā.

Man ir viens draugs, kurš man reiz fiziski uzbruka, ne pa jokam, bet tikai 1x. Pat ilgi pazīstams draugs. Viss. Es nobloķējos pret viņu. Ar prātu es visu saprotu – gan [tikai paranojā balstītus] iemeslus, gan situāciju, bet viņš ir zaudējis pilnīgo uzticamību forever. To vairs nevar labot, lai kā es pats gribētu.