zivs - 9. Decembris 2025

Būs cuti, jo spams būtībā. Dēļ plēsīgajiem dzīvniekiem gulēt šeit ir bīstami, tāpēc mani atkal atstājuši dežūrā, un garlaikojos ar neinteresantu saturu.

( redits )

[info]govs:
Vēlamies piebilst vai papildināt, ir ko, bet uzstutējuši alpīnista apsarmojušo, stīvo augumu tā, lai viņš būtu krēslā pie klaviatūras, un izskatītos pieliecis galvu, rakstam, tas telpās jau atkusis, sāka svērties uz sāniem. Mēs ar kolēģi mēģinam viņu atlikt vietā, taču neizskatās, ka vairs varēsim viņu uzdot par dzīvu.

Alpīnisma bāze vēl nav saņēmusi ziņojumu par viņa bojāeju. Domājam risinājumu

3:54
Kaut cik izdevās iekārtot viņu krēslā fotogrāfijai, ko nosūtīsim kopā ar ziņu. Māra uzņēmās to sastādīt.

"Ar Dievu pietiek, un jābūt tad ne vien vārdos.
To nevar nopelnīt. To neatalgo, bet Žēlastībā dāvina. Taču garam izskatoties kā telpai apkārt, tu nespēj uzticēties, jo saskati sevi kā grīdu, netīrāku kā piemēslotu ielu."
Personīgi piedzīvoju, ka nedodot arī dod, tā pasargājot. Esot problemātiskam bērnam, man ir reglamentēts atbalsts, jo pieredzēts, ka labi aprūpēts, ar līdzekļiem uz rokas, aizbēgu no mājām, iemetu ķieģeli logā, ar izsmēķiem aizdambēju tualeti, un atgriežos tikai, kad beigusies nauda, kā pusaudzis no kolonijas ar izdzīvošanas nekaunību acīs."

"Labi, Māra, pietiks. Vairāk ne, lai nerodas aizdomas. Tam tomēr ir jāizskatās pēc viņa rakstītas ziņas.
Kaut arī vienalga. Viss tāpat sūdā. Vienalga būs jautājumi, kāpēc kavējāmies paziņot par bojāeju."

6:32.
Krēslā ievietotais stāvs sagāzies uz priekšu.
Telpā atgriezužās koordinatores, un to ieraudzījušas, ar plīkstošu skaņu sāk smieties.
– Viņu vajag tikai pieķemmēt!
Māra nevar valdīt smieklus, un ar troksni noliekot uz galda jau pāri pusei iztukšoto "Aist", grīļīgi pieturēdamās pie tā, ar otru piedurki aplauka asaras.
Dzidra, viņas kolēģe vēl no sagādes nodaļas laikiem, atspiežas pret galda malu:
– Ideāli. Tad viņš mums būs arī dežūrā.
– Bet dežūras ir uz Armandu. – Māra norimusies.
– Tu viņu šeit kaut kur redzi? Tač pofig. Mums par decembri kaut kas jānosūta. Piekārtosim, lampu ne ģīmī, un būs Armands.
Māra paliecas uz sāniem, pārlaiž skatienu alpīnistam:
– A kombinezons?
Paņēmusi no galda pudeli, Dzidra strauji apmet to pret lūpām. Skatiens aizklīst uz brīdi:
– Jā. – un apklust.
Abas pieklusušas, veras grīdā. Nepaceļot galvu, viena otrai padod "Aist". Telpā nolaižas smagnējums.
Bilde būtu ideāli, bet tas viņām nav pa spēkam, pārģērbt stīvu vīru.
– Pag! Bet ja viņam uzvilktu pa virsu, nu? – Dzidrai acis iepletušās.
Māra vēl nesaprot, un pēta kolēģes seju.
– Tieši labi, izstumjam viņu ārā, kaut ko ap pleciem, un mums ir bilde.
– Bet kāpēc ārā? – Māra, nepārliecināta, novelk.
– ...
– Nu, nu, – pārtraukums! – Dzidrā nerimst dedzīgums
Māra izskatās jau atskurbusi. Piecēlusi no galda malas atbalstīto augumu, paņēmusi pudeli, paskalina to apļojot, un mierīgiem malkiem izdzer atlikušo:
– Aizsūtam viņu piknikā! – Un neko nepaskaidrojot dodas uz mazo saimniecības virtuvīti.
Izvilkusi no ledusskapja jau atvērto vistas muguriņu paku, ar plašāku kustību novelk to tuvāk degunam:
– Khh. Tas ir ēdams? – pieliekot to tuvāk kolēģei.
Muguriņas nostāvējušas atvērtas jau kādas desmit dienas. Dzidra skatās uz iepakojumu, no kura rēgojas smakojoši vistu ribāji, un rīstās.
Izlemts apcept, lai attēlā nenozagtu ticamības momentu.
Pagāja kāda pusstunda rosības, līdz krēsls ar visu visai labi saglabājušos alpīnistu tika dabūts ārā, klēpī ielikts šķīvis ar atbaidošajām vistu muguriņām.
Dzidra, kā solījusi, sagādāja jaku. Rīts vēl bija pietiekoši tumšs, lai bildi uzņemtu ērtā leņķī, un tā viņš ir nosūtīts kopā ar pārējo, attēlā nesteidzīgs, agras rīta dabas ieskauts, un ar vistas muguriņu nostiprinātu rokā.

Šovakar atteicos dežūrēt.

Kur vēl tālāk. Tās koordinatores tiešām laikam domāja, ka esmu miris.
Neēst – Day 8. Es arī biju tur klāt, kad tika saimniekots ar vistu muguriņām.
Manā sapnī tas gan izskatījās citādāk. Aplēju muguriņas ar vārošu ūdeni, lai noņemtu atbaidošo smaku, pirms cept.
Uzmetu uz pannas visas, jo tik ļoti vajadzētu ko apēst, un pēc iespējas daudz. Pannā tas izskatījās tik drausmīgi, ka smaka pats mazākais sīkums – vnk dēmoniski vizuāļi – ribāji, kas skrien tev acīs kliegdami.
Stop, uguns nost, ribas no pannas miskastē. Rīkojos drudžaini ātri, dabūt prom no manām acīm, pirms esmu sācis šausmās kliegt.
Noskaņa, bet notikumi pilnīgi citi, gaiši, bija pirms 25 gadiem, kāpēc es vairs nevarēju ieēst gaļu.

Vnk nevajag pirkt atkritumēdienu, un tad vēl to pūdēt.

Šovakar es drīkstēšu ēst visu, majonēzi vienu pašu, uzspiežot uz graudu maizes, droši zagt no mammas plaukta kārumus, jo viņa kā kara laika cilvēks, tur vāc kaudzītēs gardus zivju konservus.
Pirmo reizi bija miegs, pat 8h. Un pirms tam? Tā arī bija – no malas grūti noteikt, vai dzīvs