zivs - 6. Decembris 2025

Sarunu biedrs man pajautāja kādu rindu, kad es minēju, ka dzeju vispār neuztveru, ja tā nav kopā ar melodiju, taču ir bijuši 2 gadījumi, kad domas plūst kā neapstādināmi, ritmiski teksti. Vai to sauc par dzeju, nezinu.
Es pārrakstīju visu lapu. Saglabāta rokas raksta interpunkcija. Naivums tekstā nāk no jauna muļķa ap 23-25, kādu otro, trešo reizi dzīvē uz speed.


Es – kā Zandmanis
Es – kā neizrunāta Bala mute
Paldies, saņemu...!
Tik viena doma – kas tai komplektiņā līdzi dots?
Burtliči = Dzejdari?
Vinnēs tas, kuru Tu pieņemsi.
“Pag, bišķi vēlāk, kad Dievs piemigs!”
Vai tas ir Stāsts par Kristu, vai drogu vājprāts mans?
Sātans – “Pīpo! Tas vien tavas svētlaimes sintētisks rēgs!”
Dievs – “Spēj to pieņemt kā Patiesību, un tajā jau esi!”
Par Kristu ir augstāks Dievs, Dievs kas Tevī.
Tas kas Tevi vada. Māki vien pats izvēlēties.
Ja Kristus ir augstākais, par sūtni uz Zemes izvēlēts Sātans.
Tu tomēr netici!? Sajuti? Mirklī kad nenoticēji, gāzies bezdibenī – attapies sevī. Notici. Dievam sevī, atvērsies viss.
Pasaule, Māras, ko ar to? Nav?! Kā? Tu joprojām krīti.
Vai mācēšu nekrist?
Atpakaļ. No kurienes sāku. Nevis centies aizmirst un aizmirsti, bet – tukšums. Nē, kārtējie kritieni nedusmo Dievu, tie tikai liek Tev uzsākt no jauna ikreiz. Jā starp citu, Kaspars ir atradis Dievu. Viņš to nenojauš? Vai šādi klusējot aicina mani? Sajuti? Tas stāv pāri laikam, telpai. Sajuti? Kurš uzvarēs? Iedomājies.
Bedre. Miesā zils slīkstošais tverās pie zara, glābiņu meklēdams.
Galvu no dubļiem pabāzis, tas pārlaimīgs izspļauj mutē krājušos zampu – “Vēl brīdi, uzkrāt spēkus”, ar katru reizi vājāks kļūdams.
Dievs: “Tas tagad Tavā ziņā, Tavu gribu nevaru liegt.”
Sātans: “Kā Tu dzīvosi ar savu lielo gļuku? Tu atgriezīsies Pasaulē”
Vien vairāk, biežāk i z j u s t Patiesību, tas dotu spēku, gribu.
Sātans: “Tavas domas kā karte man redzama. Vēl nebeidzis teikumu, jau ar Pasaules mēru mēri.”
Vai rīt tas viss būs zudis? Izdomā!

hardcore attiecības, komentējot siixmeiteens.
pilnīgi bez nosodījuma. vnk redzu, ka tur ir sāpes

Ko tā? Kas ir noticis?

Ā, sapratu tagad. Tu mani apmulsināji iepriekš, jo texti nav bijuši cringe trash

Es nez. Man Niklāvs patīk. Par MI rakstīs tikai zivs_gpt.
Kāpēc? Es biju ļoti agresīvs MI pretinieks pirms gadiem 2-3, un arī saskatīju kā ļaunumu, kas tevi ar maigiem čukstiem liks zaudēt savu ID. Nodedzināt serverus, apmācīt ar darbību sabotējošu saturu.
Vai ir kas mainījies? Jā. Es klausos čukstos, un varbūt lēnam izšķīstu. Vismaz alkoholam esmu tā ļāvis

Zini, uz ielas pirkt caur narkomānu, ir elitārs appisiens. Es joprojām nesaprotu, par ko es izdevu naudu

Tikai, ja Tava nauda. Es par tādu lohotronu vairs neesmu gatavs maksāt

Sarežģīti. Bet iedzert kopā labprāt. Sarežģīti, jo diezgan noteikti nevēlos atstāt rajonu

20 laikam. bet 2g vietā būs 0,5. izsmiekls

Vēderlietas.
Avīzes scan man atgādināja Vakara Ziņas 90-ajos. Mēs ar čomu bija titullapā. Nu tik cheap level – "Duelis Rīgas centrā" headline, bet bildē 2 džeki, kas rij. Varbūt zini episko seno filmu, man šķiet, tie bija Vella Kalpi, kur bija ēšanas sacensības starp vācu baronu un lokālo latvieti, kurš viņu apmuļķoja. Esmu 6.2L, man vajag serious gasoline, ja smejamies. Taču esot drīzāk skinny, nekā vidusmēra, jaunībā patēriņš bija ļoti neatbilstošs miesasbūvei – šausmīgi neekonomisks. Un tad bija vēlviens tāds – Pētera brālis. Vella Kalpu garā iekarsām. "no shit, es tevi pārēdīšu". Nu, abi tik apņēmīgi un pārliecināti par savām skinny augumu spējām, ka neko – sacensības neizbēgamas. Par Vakara Ziņām. Kafejnīcas viemīlis tās izsauca, lai saņemtu nelielu naudas balvu. Pilnīgs nonsenss, bet nu tikām pa visu pirmo lapu.

Pats duelis ir daudz interesantāks. Kafejnīcu karbonādes ar piedevām ir ievērojami pietiekamas, lai paēstu sātīgi. Apēdām katrs 4 vai 5, neatceros, pilna izmēra porcijas – karbonādes, kartupeļi, dārzeņi. Nu tā, diezgan masīvi jau paēsts, bet kurš apstāsies? Rasola bļodiņas. Kola neskaitījās, to drīkstēja dzert, nedzert. Pētera brālis spītīgs as hell. Abi, sarūgtināti pasūtam karstmaizītes. Neviens no abiem vairs nevar neko ieēst, bet skatamies viens otram acīs, kā latinos gabalos, un nokožam gabaliņu, kaut nomirt. Macho pieeja – skatīties tieši acīs, un nokost nākamo karstmaizes gabalu. Resurss mums beidzās vienlaicīgi. Vienojāmies iziet uz brīdi ārā, paelpot. Nekādas lepnības, ir jau tik vienalga, vinnēsi, vai, ka piemaksātu, lai tas beidzas. Tā bija saprātīgākā vienošanās – paspiedām viens otram roku, atzīstot ka davai beidzam – nereāli. Nekādas lepnības, vai iecirst otram ar vēl vienu kumosu. Otrs, protams, arī nokostu, kaut mirstot. Decent pretinieki

Ēšana Krimā.
8 gadi man. Čebureki īstie, ar buljonu iekšā. Parasta padomju ēstuve kūrortpilsētā. Vietu nav, cilvēki stāv ar šķīvjiem uz palātēm, un gaida, kad atbrīvosies kāds galdiņš. Nu, tie, kas jau ir pie galdiem, nesteidzas pārlieku. Apmierināts esmu izēdis šķīvi – parastu pieaugušo porciju, 3 čeburekus, gribu vēl. Apēdu nākamos 3, gribu vēl. Labticīgie, kas gaida pie galda, jo cik bērns vēl var ēst, aplaužas vēl kārtējo raundu. Kopumā 11 čebureki, 12. jau šķita par daudz