6.. Dec, 2025 | 00:50
cibiņš ≡: zivs
Sarunu biedrs man pajautāja kādu rindu, kad es minēju, ka dzeju vispār neuztveru, ja tā nav kopā ar melodiju, taču ir bijuši 2 gadījumi, kad domas plūst kā neapstādināmi, ritmiski teksti. Vai to sauc par dzeju, nezinu.
Es pārrakstīju visu lapu. Saglabāta rokas raksta interpunkcija. Naivums tekstā nāk no jauna muļķa ap 23-25, kādu otro, trešo reizi dzīvē uz speed.
Es – kā Zandmanis
Es – kā neizrunāta Bala mute
Paldies, saņemu...!
Tik viena doma – kas tai komplektiņā līdzi dots?
Burtliči = Dzejdari?
Vinnēs tas, kuru Tu pieņemsi.
“Pag, bišķi vēlāk, kad Dievs piemigs!”
Vai tas ir Stāsts par Kristu, vai drogu vājprāts mans?
Sātans – “Pīpo! Tas vien tavas svētlaimes sintētisks rēgs!”
Dievs – “Spēj to pieņemt kā Patiesību, un tajā jau esi!”
Par Kristu ir augstāks Dievs, Dievs kas Tevī.
Tas kas Tevi vada. Māki vien pats izvēlēties.
Ja Kristus ir augstākais, par sūtni uz Zemes izvēlēts Sātans.
Tu tomēr netici!? Sajuti? Mirklī kad nenoticēji, gāzies bezdibenī – attapies sevī. Notici. Dievam sevī, atvērsies viss.
Pasaule, Māras, ko ar to? Nav?! Kā? Tu joprojām krīti.
Vai mācēšu nekrist?
Atpakaļ. No kurienes sāku. Nevis centies aizmirst un aizmirsti, bet – tukšums. Nē, kārtējie kritieni nedusmo Dievu, tie tikai liek Tev uzsākt no jauna ikreiz. Jā starp citu, Kaspars ir atradis Dievu. Viņš to nenojauš? Vai šādi klusējot aicina mani? Sajuti? Tas stāv pāri laikam, telpai. Sajuti? Kurš uzvarēs? Iedomājies.
Bedre. Miesā zils slīkstošais tverās pie zara, glābiņu meklēdams.
Galvu no dubļiem pabāzis, tas pārlaimīgs izspļauj mutē krājušos zampu – “Vēl brīdi, uzkrāt spēkus”, ar katru reizi vājāks kļūdams.
Dievs: “Tas tagad Tavā ziņā, Tavu gribu nevaru liegt.”
Sātans: “Kā Tu dzīvosi ar savu lielo gļuku? Tu atgriezīsies Pasaulē”
Vien vairāk, biežāk i z j u s t Patiesību, tas dotu spēku, gribu.
Sātans: “Tavas domas kā karte man redzama. Vēl nebeidzis teikumu, jau ar Pasaules mēru mēri.”
Vai rīt tas viss būs zudis? Izdomā!
Es pārrakstīju visu lapu. Saglabāta rokas raksta interpunkcija. Naivums tekstā nāk no jauna muļķa ap 23-25, kādu otro, trešo reizi dzīvē uz speed.
Es – kā Zandmanis
Es – kā neizrunāta Bala mute
Paldies, saņemu...!
Tik viena doma – kas tai komplektiņā līdzi dots?
Burtliči = Dzejdari?
Vinnēs tas, kuru Tu pieņemsi.
“Pag, bišķi vēlāk, kad Dievs piemigs!”
Vai tas ir Stāsts par Kristu, vai drogu vājprāts mans?
Sātans – “Pīpo! Tas vien tavas svētlaimes sintētisks rēgs!”
Dievs – “Spēj to pieņemt kā Patiesību, un tajā jau esi!”
Par Kristu ir augstāks Dievs, Dievs kas Tevī.
Tas kas Tevi vada. Māki vien pats izvēlēties.
Ja Kristus ir augstākais, par sūtni uz Zemes izvēlēts Sātans.
Tu tomēr netici!? Sajuti? Mirklī kad nenoticēji, gāzies bezdibenī – attapies sevī. Notici. Dievam sevī, atvērsies viss.
Pasaule, Māras, ko ar to? Nav?! Kā? Tu joprojām krīti.
Vai mācēšu nekrist?
Atpakaļ. No kurienes sāku. Nevis centies aizmirst un aizmirsti, bet – tukšums. Nē, kārtējie kritieni nedusmo Dievu, tie tikai liek Tev uzsākt no jauna ikreiz. Jā starp citu, Kaspars ir atradis Dievu. Viņš to nenojauš? Vai šādi klusējot aicina mani? Sajuti? Tas stāv pāri laikam, telpai. Sajuti? Kurš uzvarēs? Iedomājies.
Bedre. Miesā zils slīkstošais tverās pie zara, glābiņu meklēdams.
Galvu no dubļiem pabāzis, tas pārlaimīgs izspļauj mutē krājušos zampu – “Vēl brīdi, uzkrāt spēkus”, ar katru reizi vājāks kļūdams.
Dievs: “Tas tagad Tavā ziņā, Tavu gribu nevaru liegt.”
Sātans: “Kā Tu dzīvosi ar savu lielo gļuku? Tu atgriezīsies Pasaulē”
Vien vairāk, biežāk i z j u s t Patiesību, tas dotu spēku, gribu.
Sātans: “Tavas domas kā karte man redzama. Vēl nebeidzis teikumu, jau ar Pasaules mēru mēri.”
Vai rīt tas viss būs zudis? Izdomā!