zivs - 20. Septembris 2024

Kā rakstīt domuzīmes uz klaviatūras? Easy. Turot Alt vai Opt uz mac + 051 (turot Alt, spiest 051). Tas ir ebreju dēliņu lukss. Ja es rakstu ar prastu defisi, es esmu ārā, rakstu no telefona.
Klaviatūru esmu pārmapojis uz mac klaviatūru, jo microsoft izkārtojums ir debīls. To var izdarīt ar pilnīgi jebkuru klaviatūru.
Mājas jūzerim esmu good. Pavisam nesen saliku kompi no nulles. Ļoti bail, jo jākrāmējas ar bērna vasarā nopelnīto kompi. Tik bail, nedod dies, kaut ko sačakarēt, nezinot. Bērns sabruktu, un man nebūtu naudas aizvietot. Pirmo reizi vācu kopā kompi no detaļām. Aizgāja zvērā, un es uzelpoju. Pirmais saliktais kompis dzīvē, uz smaga athoda sākts likt.

Pirksti man nenogurst no kombinācijām. Pajautājiet meitenēm.
Tik ātri, kā raksta mans dēls, man acis nespēj nofiksēt, izsekot. Nesaprotu neko, tā pirksti reāli nevar darboties, haha.

Kopumā, mani pirksti ir lēni, ja runā par klitoru. Attieksme ir ātrums domās, cik ļoti gribu lai ir labi.
Mani nekomentē, mēs ne ar vienu par to nerunājam, vnk daram, un tikai daru, ko suns spēju

Dēls būs reāls pisējs. 10 gadīgam meitenes ģība, tagad neesmu vairs tik pārliecināts, jo neskatās. Viņš nelasa, tāpēc nu jau varu atlaist pa mežonīgo.
Kā viņam pirksti strādā! Par pimpi nezinu, negribu zināt, bet tur viss ir kārtībā, vairāk kā man bija, un man bija tik fakin high. Un jau sen skatās porn, uz skaistām sievietēm. Tikai dzīvē ignorē vienaudzes.
Man pohui. Mani arī interesē tikai kompji. Par kompjiem gan dročī katru dienu man wacapā :))

Ko varu teikt? Pilnīgi man bērns. 17 gados ir pilnīgi seksuāli attīstīts, bet pilnīgs bērns, ar naiva bērna pazīmēm. Viņam meitenes ir cits space, nekomunicējams, neinteresants.
Man bija interesants, bet nedziedāsim šo dziesmu

Who said kebab?
Es satiku jauku puisi no Turcijas, ļoti individuālā pārtijā, kurš apprecējis latviešu meiteni, un Dieviņš stāvēja klāt, ka es sareibis neizsaucos kādā tautu sadraudzības vārdā kaut ko par kebabiem. Noturēju attiecības līmenī. Puisis ļoti ok, un nahujām parādīt savu zemo intelektu, ka kebabs ir viss, kas man saprotams par turkiem.

Bet nu es eju beidzot taisīt sev kebabu.

Ticiet, es nopisu sevi pirms 2 dienām, un visi šie teksti nav tāpēc, ka gribētu pisties. Man patīk par to parunāt, un viss

Pink Floyd - The Dark Side of the Moon

Mēs atbraucām ar draugu uz laukiem. Viņam pirmais, man otrais LSD trips. Ieriķi.
Maz psihedēlijas. Sākums bija, ka draugs teica "nafig joslu krāsojumi, ja ir tikai skrejceļš".
Man bija komforta mašīna. Iegulies sēdeklī, un vnk guli braucot, skaidrā. LSD bija lidmašīna, gaismas skrien, pēdas ir pūpēži, sāk pieaugt altitude. Pilnīga kontrole, bet satiksmes noteikumi izplēn.

Meitenes (bez LSD) atņēma mašīnu, jo pilnīgi ignorējām CSN. Braucām droši, bet kā gribam.

No rīta, LSD norietā, es paņēmu savu mašīnu, viens, laukos, un uzkāpu uz šosejas, laikam pirmā depresija dzīvē, reāli izjusta, un atlaidu pilnīgi tā, ka man kļuva bail. Vidzemes šoseja, vietām ledus, es neko nezinu no ceļa. Aizmugures piedziņa. Labi nēsāja pa lauku ceļiem, pirms šosejas. Rīta saule acīs, un mūzika bliež. Prāts jā, pilnā saķerē, bet es muļķītis vienkārši gāžu, nezinu, noturēšu mašīnu vai nē, nenojaušu cik saķere, jo mainās asfalts ar ledu. Gāzu cik vēl neesmu pārčurājies no bailēm.
Atgriezos, visi gulēja. Neviens nezināja, ka es 50/50 [ne]nositos.
Klausījos uz šosejas kaut kādu agresīvu underground. Vēlāk pa dienu Pink Floyd. Neviens neko nenojauta.

Viņi snowoja. Kad man bija jāsnowo, stila ieturēšanas pēc, es pofig turēju kāju no mašīnas ārā, jutos "man viss šodien jau ir bijis, es paliku dzīvs. man konkrēti šodienai pietiks ar Pink Floyd"

Latvijā Pink Floyd dzīvo vidzemē. Nu, tā sanāk

Par ukraiņu krievu nemīlēšanu esmu rakstījis, bet laikam stingri pirms kara. Tāpēc, varbūt interesanti atcerēties.

Rietumukraina, Karpati. Mēs, latviešu, pieaugušu pusaudžu banda, tūristi, pulciņa vadītāja atbildībā, tie, kas nefočē, bet kāpj pa trasēm, slalomo uz slēpēm no Karpatu galvu reibinošām nogāzēm.
Lētā kalnu viesnīcā kaut ko runājamies pseidohotel koridorī. Pienāk pāris lieli gucuļi. Viss kā vajag – jērādas cepures, no vīna karsti vaigi, pavērtas kurtkas "кто из вас боксёр?". Saprotam, nu ir huyowa. Mēs, mazi augumiņi, un ir beibes, kas jāsargā. Neviens neko nerunā.
Es knapi kaut ko pīkstu, ko viņi grib zināt.

"Вы москали?". Es purinu galvu, neko nesaprotu. Atkārto, tupi "Вы москали?", neko precīzāk nepasakot, nepapildinot.
Es nē, mēs neesam no Maskavas, no Rīgas.

Ā! Bratāni, latvieši. Mēs te jūs nonestu, ja būtu maskaļi

Vēl. Ir stāsts. Padomju laiku beigās ukrainis LV restorānā norāvās pa purnu. Rets gadījums, bet piekāva, jo krievs. Pēctam teica, ka lūk, cienot latviešus, jo viņu piekāva kā krievu.

Man tas viss nahui. Stāsti par to, ka ukraiņi neieredzēja krievus jau sen pirms kariem. Drosmīgie. Latvija ir mīkstākā attieksmē

Ukraina bija bīstama.
Mums nebija limitu. Visa pusaudžu tūristu banda gaidīja visu nakti vilcienu kādā Eglaines stacijā, izgūlušies uz guļammaisiem un mugursomām, kur vnk ir jumts virs galvas.
Ieradās džigiti, ieraudzīja blondas meitenes, sāka bazaru, ka savāks uz ballīti. Tāds pizģec, jo kurš te spēj kauties, bet nu aizietu līdz asinīm. Es noteikti nebiju kauslis.
Beidzās ar pilsētu sadraudzību, jo kāds zināja Rēzekni. Oh, respekts, esot bijis Rēzeknē. Lika mūs mierā.
Sakauties ar lokālajiem ukraiņiem. Nu, nahui, tādu murgu neviens negrib iztēloties.
Ukraiņi vinnēs karu

/The Knife - Pass this on/

Bāc, bērns nesaprot. Es pagrābu no mammas naudu, taxim turp un atpakaļ.
Man nauda nozīmē tikai tik. Es vēlos palīdzēt.
Es atdošu naudu. Es gribu bērnam palīdzēt. Viņš ir stulbs kompjos. Es varu to atrisināt uzreiz. Tikai jābūt tur, sekundē atrisināt. Whatsapp čats neko nepalīdzēja.

Ko? Viņš grib pieslēgt jaunu videokarti. Es joprojām gaidu Bolt. ir

Es esmu ātrāks, kā jūs bez invalititātes