20.. Sep, 2024 | 21:16

Par ukraiņu krievu nemīlēšanu esmu rakstījis, bet laikam stingri pirms kara. Tāpēc, varbūt interesanti atcerēties.

Rietumukraina, Karpati. Mēs, latviešu, pieaugušu pusaudžu banda, tūristi, pulciņa vadītāja atbildībā, tie, kas nefočē, bet kāpj pa trasēm, slalomo uz slēpēm no Karpatu galvu reibinošām nogāzēm.
Lētā kalnu viesnīcā kaut ko runājamies pseidohotel koridorī. Pienāk pāris lieli gucuļi. Viss kā vajag – jērādas cepures, no vīna karsti vaigi, pavērtas kurtkas "кто из вас боксёр?". Saprotam, nu ir huyowa. Mēs, mazi augumiņi, un ir beibes, kas jāsargā. Neviens neko nerunā.
Es knapi kaut ko pīkstu, ko viņi grib zināt.

"Вы москали?". Es purinu galvu, neko nesaprotu. Atkārto, tupi "Вы москали?", neko precīzāk nepasakot, nepapildinot.
Es nē, mēs neesam no Maskavas, no Rīgas.

Ā! Bratāni, latvieši. Mēs te jūs nonestu, ja būtu maskaļi

Vēl. Ir stāsts. Padomju laiku beigās ukrainis LV restorānā norāvās pa purnu. Rets gadījums, bet piekāva, jo krievs. Pēctam teica, ka lūk, cienot latviešus, jo viņu piekāva kā krievu.

Man tas viss nahui. Stāsti par to, ka ukraiņi neieredzēja krievus jau sen pirms kariem. Drosmīgie. Latvija ir mīkstākā attieksmē

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}