zivs - 20. Oktobris 2023

Kļūda. 36 eiro par bolt. Apskatīju epastu. Nezinu, kuru vainot, kam reāli iepist tā, lai neceļās. Tas, plus tas plus tas. Es vnk nobraucu gabaliņu pa pārdaugavu. Rakstīju, ka man ir 25 eiro kontā, nu dabūju vēl kādu naudiņu, tagad ir 9.
Ko dod dzert. Neko nepalīdzēs. Man nevajag sevi padračīt vēl uz 2h.

Nepaslinkoju, paskatījos aplikācijā. Raivis. Es solīju dzeramnaudu, ka esmu pārpisies, jāgaida, un iedevu. Bet 36 eiro par 6 eiro braucienu. Skaidrā es jāšu bolt lai viņš zaudē darbu. Vēl nezinu kā. Raivis paliek bez darba. Nomirst viņa kuce sieva.

Bļāviens, atkal jāšņauc. Kristiānai vajag darbā sīkus labojumus. Saprotu, ka manam current prātam tie nav sīkumi.
Mani liks mierā laikam tikai rīt.

Ja Kristiāna lasa, es nešņaucu ikdienā. Kad dzeru, bet ir jādara. Nožēlojami

Nu, mans wannabe lvl ir 99 centi (grāmata un filma). Tas džeks, ļoti līdzīgs man attieksmē, strādāja ar nopietnu mārketingu. Art director. Ieradās uz sapulci, laikam vnk pie klienta, pārpisies koku tā, ka viņam jautāja "come on, jūs dzirdējāt?" Atbildēt viņš spēja visu, vnk nebija klāt. Uztaisīja labāko reklāmu ever, un pasūtīja visu savu karjeru nah.
Es nepasūtu neko nah. Dievinu, ka man ir darbs, ka esmu 4 lapas googlē. Darbs, ne tikai Kristiānai šeit rakstīts, ir paldies Dievam, mīlams. Nu vienveidīgus banerus 2 gadus gan nesagādā prieku. Bet savas darba programmas mīlu. Visvairāk darbus, kuros drīkstu pārsteigt.

Kāds ir teicis. Neatceros citēt. Ja darbs tev sakrīt ar prieku, tu esi laimīgākais.

Manu kompi noskatījās. 2010 īrēju avotenē, un mums bija 1 rūteris webam. Cilvēks IT, ticu, ka varēja redzēt manu kompi. Viņš atnāca ar savu meiteni mājās, abi apskatījās viņa kompi savā istabā, un abi noelsās. Nezinu par ko, jo es pats biju hārdkōr cietis, lai 3 dienas vnk ciešot par idejām, stundās izdarīju. Tas bija fuck. Pieņēmu, ka viņi redzēja, kas atvērts manā kompī.
Darbu es darīju cibiņai, ar ko kopā biju. Nu kāda nauda? Vnk neparādīt sevi mazāk kā par 99,9%, un darbos par naudu parasti esmu tikai cik sanāk, 90 % minimums, un vispār nezinu cik, arī 50% būtu viduvēji, kā visi to spēj.

Vēl par 2010. Es ierados mājās ar 2 beibēm un stāstīju viņam (kaimiņam, cibiņam), iznākušam no istabas, cerot, ka nu beidzot samaksās, anekdoti, aizkavējis īres maksu "krievu virsnieks nostāda visus ierindā. Vai putniem nauda ir vajadzīga? Nē, protams, ierinda atbildēja. Nu tad lūk, mani ērgļi, esmu nodzēris jūsu mēnešnaudu.". Nu labi, savācās man nepateikt ko nejauku. Samaksāju vēlāk.

Kniebties taču ir poverī, par spīti kā esmu mentāli izkastrēts uz visu dzīvi. Thanks vecākiem.
2 beibes bija vnk tuvas draudzenes, un biju kopā ar vienu. Dažreiz otrai nācās piedzīvot tēlot aizvērtas acis. Un esmu TIK godīgs, ka reiz guļot starp abām, miegā apliku roku viņas draudzenei, prāts pierubīja, acis paskatījās, aptvēru, un ļoti atvainojos, jo es biju miegā.

Ar godīgumu tik gludi viss nav. Nabaklab cibiņa uzrīkoja pasākumu, special mums. Viņa vnk aizgāja uz wc, un es klāt tai nepieskartai viņas draudzenei, glāstīt matus uz deju grīdas. Draudzene jutās redzami ne ok. Ja Armands vispār ko saprata, tad neatceros, ko darīja, laikam vnk nošuvās malā, pagaidīt savu beibi atpakaļ.

Vakars beidzās ar citu cibiņu, labi zināmu šeit, un tās cibiņas draudzeni. Uzmetu ballīti un aizgāju ar viņu kopā uz viņas mājām, skatīties uz viņas krūtīm. Mani pasūtīja momentā. Bez viena vārda no viņas, es gāju prom. Cibiņa pat nezināja līdz šim ierakstam, kas notika tālāk. Vnk raudāja reāli asarās, ka mūsu ballītē, viņas ļoti sarūpētajā, izturējos kā dzīvnieks. Dzīvnieki nav tādi, tikai cilvēki mēdz būt tādi pimpji.

2010 ir noraušanās no 16 gadu mono attiecībām. Tikai tgd te ierakstīts kā tas notika.

Reāls pimpis. Atstāju savu tā laika beibi kādā no mūsu dzimšanas dienām (laikam manā, viņai ir 30. janvārī), special "disko bumbās", mums nodrošinātā kluba pasākumā, viņas sejā ar izmisumu "kas notiek?"

Goldie, tieši tāpēc es atteicos no tevis. Tu esi jauna, skaista, nesapistu prātu.
Tikai precīzi 40 es sāku mainīties, saprast wtf es esmu pimpis, un tas jau tā nemainās. Tev ir 1000 iespējas, nesajāt savu dzīvi.

Par pimpi nerakstam, visi ir dzirdējuši. Izpuvuši zobi, ka ir kādi dzerokļi, ar ko spēt nokost gabaliņu ēdiena. Neejot no istabas ārā pazemojoši resns vēders (pamanot tikai tāpēc, ka esmu skals – perfekts, netrennēts augums. tā cibiņa 2010 teica, tev vispār nav tauku, ko gruzies, tikai muskuļi), drausmīgas kāju sēnītes pēdās. No mana glītā auguma ir palikusi tikai seja. Ja neesmu kodis, un uzvilcis strīpas mundrumam, man joprojām tic tikai 30 gadiem.
Pēdējo reizi prasīja pasi 36-os.

Stāvēju pie ārdurvīm, pīpēju, domāju ^visus^ savas cibas tekstus. Es sevi vienīgo spēju palasīt, neskaitāmi. Nu tik daudz, ka reāli riebj, es sevi lasu again and again.
Viena sekunde, un es pīkstināju magnētu, tikt mājās. Tā bija sekunde (varbūt daļas), kad zināju, es būtu dāvana saviem cilvēkiem, ja tā nesistos, un netaisītu reālas drāmas. Bet tad mani "nedievinātu", būtu pilnīgi savādāk. Pilnīgi bez kādu īpašu spēju esamības. Viss ir trula lekšanās, kaut man pieder viss ko jūs zināt. Un nevienam to nevajag. Vajag kā kaķīšiem – vnk mīli un esi. Tik vienkārši. To var domās pussekundē saprast. Atkal lielos. Bet es VĒLOS to dot. no matter kur es esmu, bet mana griba lūdz to.

ir griba? nereāls pakāpiens. dēļ šī būtu pat jādzēš ieraksts. nesaprotošajiem: patiesību nedrīkst izrunāt vārdos. tas ir ļ ļ grūti, būtībā neiespējami.
Kā gribējies sūtīt msg, bez burtiem, pastāvīgi. Man tas nav pieejams. Ja es klusēju, es pastāvīgi sūtu msg. Beidzot par to ir jāvienojas.

Par sišanos nezinu. Gan jau vnk nesaprastu. Tieši hārdkōr piešķir brain. Nu, 50 laikam pietiek, viss jackpot jau izņemts. Esi sapratis ļoti pietiekami. Un atkal jūties kā truls muļķis.

G es teicu, braucot vilcienā uz jāņiem (līgo), svinēt ar pankiem, ka 80 gadu dzimpenītē es stabili paņemšu ecstasy. "tad arī aiziesi (vai ar sirdi, vai kāpēc, neatceros)". Ņihujā. Mani nevar nogalināt. Es ēdu arī tādu pārtiku, kas smird no sabojāšanās. Ēdu drogas, braucu. Neviens, pie pilna prāta, tādu lvl nespēj atļauties. Ir slēpušies draugi zem stikla, lai neredzētu kas notiek. Pārdaugava. Mašīnai amortizatori ir beigti, tātad nevaldāma. Lapu ielā, pohui. Cik var ierakstīties līkumā. Jaunībā tā, Dievs vnk sargāja. Tur nebija reāli izdzīvot, kaut braucu ne mazāk labi kā pišos.

No maniem auto kāpa ārā streipuļojot, skaidri. "bļā, es esmu dzīvs". True, ziepenē liku pa mēmajiem. Kāda kundze mēģina pārskriet ielu. Fakin nobremzēju. Mana mamma. Tā izlamāja. Piedāvāju pašai iemācīties braukt. No way. Ir cilvēki, kas pilnīgi negrib braukt. Ja neticat, varu iedot tel nr, bet noteikti nedošu, mamma ir svēta.

Un tikai tāpēc, ka varbūt jauns lasītājs, es iemācījos braukt vienā dienā, ierauts satiksmē, uz 100km/h. Pārmīzis, bet man nebija ideju ko tālāk. Vnk benzīns beidzās. Tiesības noliku tikai pēc mēneša (ātrāku offic kursu nav), kad eksaminētājs pēc 2 kvartāliem jau pateica "es visu sapratu, tu esi [jau norm] braucis. parkojamies".

Pa mēnesi, kamēr formāli gāju uz kursiem, es braucu tā, ka daži, kam tas nesanāk viegli, grauztu sēmenes.
G arī šobrīd jau brauc. Jau gadiem, tgd nenormāli labi. Vienu vakaru, pērn, es emo stresā un paģirās vnk taisīju acis ciet, kā viņa mainīja joslas, un nahui, visām mašīnām apkārt. Beibe reāli cool brauc. MAN! bija bail, bet viss peace, pilna kontrole.

Nu kā? Es viņu izmetu ar vienu no savām padsmit dzīves mašīnām uz ielas. Tas ir, vnk iedevu atslēgu, man, acīmredzot, kas cits bija darāms. Brauc mājās. No Imantas, pirmo reizi Rīgā ar auto uz ielas, 90-ie.
Neviens te nav mīzējs. Viņai pat ir arī C tiesības.

Man psihiatrijas kontrolē, vēl neesot psiham, izrakstīja lapiņu tikai par B. Nekādu lielāku mašīnu un cilvēku dzīvības. Psihiatre bija cool, glīta, jauna, un nesapratu kāpēc tāds ierobežojums. Bet jums nav tālu jājautā, ne tikai par 160, ar 2 nepazīstamiem cilvēkiem uz pilnīgi melna ledus, un arī par 180 uz lidostas šosejas ziemā, ar nezināmu nomas mašīnu. Es iztestēšu motoru, cik viņš var pavilkt. Visi draugi izkāpa ārā – mēs ļoti vēlamies lai nekas nenotiek, bet mēs negribam tur piedalīties. Psihiatre, savos jaunajos gados jau bija profesionāle.

Auto stāsti jau ir easy. 2 ecstasy, un tās nav sūda aptiekas drogas. 180 pa pleskaveni, ziemas naktī, un policistu apstādināts, mierīgi attaisīju logu, un, ka sorī (150 uz radara, jo bremzēju), bija 180. Kruts stāsts, bet tik reizes stāstīts, ka nav iekšā. G pārņēma vadību, kad (neguļot dienām, strādājot, vairs neko nerubījot), roundaboutā gandrīz iepisos taisni, jo domās sapņoju. Nu ko, satraumējis nevienu nebūtu, bet uz 180 (jau mazāk), pa taisno iepist šosejas aplī, būtu smieklīgi. Neviens nezina, cik smieklīgi. G iesaucās, un izglāba. Piefiksēju, ka nu jau ir gļuks, un uzreiz atdevu G mašīnu, braukt.

Vēl, pirms eju gulēt, pilnīgs bezbrain izmēģināt golfu, paņemtu no iokastes draudzenes. 5 rītā, tas pats, kuram nav amortizatoru, un tātad vnk neturās uz ceļa, pa jelgaveni, cik iet. TĀDS stress, jo tevi velk pa abām joslām randomā. 170. Apgalvoju, tiešām pazuda krāsas, tik ļoti jākontrolē mikrosekundes, ka tu vairs nedomā, vnk kompis pārņem visu, visu rēķina ārprātīgā ātrumā. No drugs, pilnīgi clear. Viss melnbalts. Tas bija unikums, ka piefiksē, ka cilvēks spēj pārslēgties uz melnbaltu redzi, jo krāsām no way, vnk nepietiek laika. Brain, ne mana izvēle, iztēle. Viens. Citi vnk to nepieļautu.