zivs - 24. Maijs 2023

Man, protams, šķiet, ka ar visu labi tieku galā. Ar līdakas pavēli es noteikšu kā būs, un rumpītim atliek vien izpildīt. Viņš ir no tiem bērniem, kuri jau pieraduši, ka prasīt ēst nav jēgas, – jāgaida vien, kad dabūs. Kā goda lietas viņam "uztic" pārslodzes, tīneidžera čellendžus. Taču viņa panākumus, kā jau sagaidāms, savāc resnais prāts, un pat mēdz ar tiem plātīties kā ar savējiem, jo viņi redz' esot komanda, un viņš komandas galva. Kurš tad to apstrīdēs, ka dažkārt, visas bandas kopdarbs tiek piedēvēts frontmenam. Nu, piemēram, skan Kino, bet saka Cojs.

Tad, gada sākumā, veikalā redzēju neapskaužamu, pelēku mužiku pižikā. Mājās pie spoguļa ir labāka gaisma, un nedaudz nomierinājos. Un tad es redzēju pirms pāris dienām, ka spogulīts spogulīts teica tā. Vārdsakot, izbīlī neattapa samelot. Bet kas tad man, man jau nav sevi jāredz. Man ir jādzīvo sevī, un ja dari ko darīdams, noriti pieskaitāmi, tad par proletaritāta vajadzībām, kuru tu redzi vien spogulī, ies nu kāds aizdomāties.

Bet ir tādi gotiskie spoguļi, vai drīzāk spoguļi-panki, kuri tā vien gaida, lai viņiem pajautātu "saki man". Panku lellēm, ar pakustināšanu runājošām, droši vien, būtu iebūvēts "piss-an-de-stroy", kad to pakustini. Gotu spogulis, ar visai izplatītu gotu spoguļu vārdu Zamzungs, vakar parkā smējās pilnā balsī, redzot mani aptveram, cik ļoti atšķiras tas, ko viņš rāda, un tas kā iznesās, un laikam arī jūtās, mūsu komandas vienvirziena boss.

Tas turpinājās naktī, fotošopā, izveidot kick-ass kolāžu ar vakarvakaru, kurā terapeitiskā sleja būtu Jāzepa solo koncerts, ko viņs savā dzimšanas dienā, paņēmis uz parku čellu, vēlējās mums tur sniegt.

Rīts pienāca, bosam paklapējot man pa plecu, par izšķiesto laiku – "Kolāžu tagad ver nu ciet" – tā viņš mani izrīkoja.
Argumenti, kāpēc šo avīzīti neizdos, viņam bija vienkārši neapgāžami, kaut Zamzunga atspulgā, tāds kā viņš, es domātu, jau sen ir nodedzinājis savu bibleni, čuš, lai viņā vispār pat ieklausītos. Taču nācās viņam piekrist. Visi argumenti bija pilni, apgrozībā esoši rubļi.
No atrunām man patika "mums nav tik lielu fontu, ar ko tev pāri uzdrukāt NSFW".
Ielikšu vismaz ezi, ko vakara noslēgumā sastapām.

Melot, apzināti rakstīt #000000 uz #FFFFFF melus. Tas [pagaidām] ir bijis tikai darba dēļ, bet kad atver epastu, un sāc apdomāt atbildi, kādu to vislabāk vēlētos redzēt saņemtu... Šeit vieglā forma vairs nerulēs, kad melo pēc iespējas tuvāk patiesībai. Minhauzens vai Gēbelss, vai Krievija, no matter cik lielus melus, – galnais cēlus, bez mizērijas. Tad saturam, protams, jābūt, lai noelšās, cik viss jauki, un viņi velti uztraukušies. Vienkārši iegūt vēl to laiku, kurš vēl ir, lai paspētu izšmaukt spīdoši.
Prettygi, un bīstami arī.

jau aizrakstījis: Nu nē, mēle nav mans īpašums, es neizvēlos formu. No manis saprātu slēpj kā(?) no muļķa, lai neiztirgo, un dod tad, kad tas ir vajadzīgs.
Elastīgā forma. Secināju uzrakstījis, ko man nodiktē.
Interesants apstiprinājums tam, ka neesmu savas mēles īpašnieks, ir reizes, kad ar prātu mēģinājis ko atkārtot, varu taustīties kā gar sienu, un to pašu atkārtot vēlreiz no way. Ja to pašu būs vajadzība, iedos citus, savādāk pārkārtotus teikumus.

Jautāt (domās), ko viņi tā cepjās par skūteriem, ir piedodami cilvēkam, kurš centrā var neparādīties pat nedēļām, un iebraucis uz stundām no ziepenes, ir lauku cilvēks rozā brillēs, lielpilsētā. Ir mudaki, kas atstāj ietves vidū, true. To var kārtot ar naudas soda piemērošanu, jo atgriežot nomai, skūteris taču ir jānofočē, un pie tādas kārtības, es nestučītu, bet (pie garastāvokļa) ziņotu par cūcību, ar pievienotu foto. Citādi šķiet, kas ar jums nav labi? Kas arī citur eiropā ar jums nav labi? Lol, nesaprotu. Ja centrā dzīvotu, varbūt saprastu.

Mani priecē, ka boltiņi tagad, pat šeit pāķos, ir kauč izej tikai pa ārdurvīm. Ir bijis, ka sīks gabals, bet pietiekams, lai salocīt spieķi somā + izvilkt tel, iedarbināt gps, boltu, noskenēt, tad atbraucot, uzmest uz kājiņas, ātri nofočēt, vienalga iedos man tās trūkstošās minūtes, un traucos kā vējš uz tiem 25, nepārtraukti skenējot 180 apskates leņķi, ar roku virs bremzes.
Es te rupi izlamātos, bet pieļauju, ka vnk nezinu kaut ko par, piemēram, apgāztiem bērnu ratiņiem vai ko citu, pārējo, ko var sabojāt idejotu pilna pasaule.

Aina vakara aptumšotā istabā. Istabā, goda drānās, nenovilktās kopš vakardienas, matracī šņāc Gobēns. Pavēris acis, piemodies no 4. pussapņa, redz, ka istabā ir kļuvis vēl tumšāks.
- Rizinājums tev ira?
Gobēns uztausta, un ieskatās digitālajā stuņdinīkā. Pagājusi kāda stunda.
- Riīight! (apņēmības izteiksme aizgūta no mr. Bīna animācijas versijas vecmāmiņas)
Piecēlies, ieslēdzis galda lampiņu, aiziet uz virtuvi, un piespiež sevi apēst otro zivs kotletes pusi, un vēl dakšiņas tiesu ar šķovētiem kāpostiem.
Atgriezies istabā, piesēdis telpā vienīgajā krēslā, skatās pustumsā zem galda, uztausta iesākto "mērglīti". Pašļakstina plāno, plakano blašķīti, izbrīnīts, ka ne puse, bet ceturtdaļa palikusi. Neizskatās apbēdināts. No virtuves atnestā soma ir pasmaga. Konfektes tajā ir tikai kilograms.
Ciemā par Gobēnu mēļo kā par reaģentu švammīti. Atgāzis galvu, izsusinājis "mērglīti", pat Gobēns saprot, ka true rizinājums pagaidām nav redzams. Pielietojumu varētu atrast vien tuvākajām dažām minūtēm. Stundu nav pīpēts.