zivs - 17. Marts 2023

kvantu cirvīti man (pārspļauj, jo melosi) žēl. jo tur viss gan tīrs, bet tieši tas, kā cilvēka prāts ir maldināts.
ar virpzāģi, lai ko tas nozīmētu, pret vēdera dobumu. liela depresija. un pazinu cilvēku kurš it kā redzēja skaidri, neapšaubāmi, bet caur depresiju.

atšķirība dēmonu un true izpratnei (tādas man nekad nav bijis, bet nojaušu par tādu), ir viens boolean character. citādi, viss tas pats. video rāda, kods ir nolasāms, lai video rādītu, bet tur ir permanent error. tikai viens 0 vai 1 izjauca Ēdenes dārzu.

esmu bijis dažādi, un tas nekas, ka man ir resns vēders visādās izpratnēs. es esmu cilvēks, un pat ar milzīgu bagāžu, neatšķiros no šobrīd elpojošajiem 8miljrdiem

arī bez programmēšanas iemaņām saprotu, ka salīdzinājums ir absurds.
pietiktu pārseivot .js failu text readerī, lai skripts būtu beigts

sanāk, esmu atiezis zobus. šķiet, vairs nekādu komunikāciju, izņemot darbu (ja vēl ir), un 1. pakāpes ubermensch, manā lokā. sanāk arī, ka tas būtu tieši pretēji Dieva gribai.
mani vnk smērē oldskūls, ka neko no šīs pasaules vairs negribu redzēt.

man gribās:
aizmigt beidzot, bez panikas, ka būs jāpamostās
atbrīvoties no džeku šķidruma (ne jau man gribās, bet gaļai)
uzpīpēt
beigt justies tik savērptam

alko lomkas.
es redzu sevī pretīgu cilvēku.
tā gribētos iedzert, to neapzināties, bet šodien beidzot jāatiet.

ļoti gribās paklusēt un nebūt redzamam

cik var vārtīties šausmās. labāk te rakstīt jebko, kaut vai pazemot sevi. tas ir drausmīgs kārdinājums kaut kokčiku, vai stipro 150g šobrīd. sātanisks kārdinājums.

darbs ir mata galā. apskatījos aktuālos jaunumus. man ir laiks līdz otrdienai izdarīt visu nedēļu kavēto. vēl neesmu nogrimis. vienīgi manā darbā vajag spoži eļļotu prātu, kas pat šodien neiedzerot, īsti vēl neatjaunosies, lai paspētu darbus laikā. lūk, ja iedzeršu, tad paliec sveika dzīve. pēctam līdz pašenei var nebūt tālu.

un tā liekas, nu 100g, un uz mirkli būs miers.

nebūs vairs nekādas čalojošās zivs. es nezinu vairs kas es esmu. tā ir tikai postalko ķīmija, kas padara neiespējamu būt ar sevi domās. ja neiedzeršu un darbus izdarīšu, varēšu sevi tā nemocīt.

visas no domām ir ārprātīgas. arī tas, ko man vēl par sevi domāt alko saistībā? es taču jau visam šim esmu gājis cauri, un vēl bezcerīgākā, nesalīdzināmā situācijā. un tas, neredzu, kā var vairs nenotikt atkal, kādreiz. augustā es uzvarēju elli ar visiem tās saimniekiem, un šķita, man deva PĒDĒJO iespēju.

kāpēc šonedēļ vislaik uzpeldēja vovka, un smart-id pieprasīja 0000? domāju, esmu tur kautkur ļoti ļoti bīstamā situācijā, un man to rāda.

skatos apkārt ar acīm pa istabu. nē, viss ir izdzerts. xanaxu vairs nevar. kļūst tikai dārzenīgāk, neko daudz mierīgāk

nu, 200? tad vakarā vajadzēs vēl, un rīts pienāks tāds pats.

tiešām, letāls nelaimes gadījums jau šobrīd šķiet vienīgais, kas man var līdzēt.

tālāk, arī iznirstot, tas viss nekur no manis nepazudīs. cik bieži gribu, lai dzīve nav ilgāk vairs jādzīvo. jo viss manā dzīvē turās plāniem diegiem. viena vienīga tumsa, bet tai būtu jāpāriet, kad izies alko sadalīšanās vielas. bet tik slikts un greizs neizies.

bāc, cik labi, ka Jāzeps un mamma ir šobrīd līdzās. viņi ļauj man netraucēti nākt pie skaidrā prāta. jo sātans šobrīd ir dabūjis visus kloķus rokās, un liek man gandrīz rauties augšā, neko nedomājot mesties ārā uz veikalu.
kā viņi pārdzīvotu! es jau iedomājos J tuvu asarām, bezpalīdzīgi apsaucot: "nu papu!", ja sāktu ģērbties iziešanai.

un kad man ir aizmirsies? tad kad viss ir burvīgi, es sāku pazaudēt pietāti.

piemēram, svētdien, kad ar Jāzepu beidzot izgājām no 4 sienām un pavadījām lielisku dienu, un kas tur grappa noslēgumā pie tējas, kad bišķi nosalām staigājot gar jūru.

sanāk, man ir tikai jāstrādā monstrā un jāstraglo. mani var turēt rāmjos tikai ar pātagu. viss šis ir pretīgi.

pirmā reize kopš augusta gan bija tikai tehnisks līdzeklis, lai pārtrauktu 4 dienu skrējienu, un nenonāktu psihozē. pirmā reize alkoholiķim ir svītra pāri visam, jo otrā būs pēc mēneša, trešā pēc 2 nedēļām. vienkārša matemātika

parakstīju, palika nedaudz vieglāk, un pīpējot likās, o, varētu pat pamēģināt kaut ko sākt grabināties gar vienkāršākajiem no darbiem, un kokčiks būtu ok, izlīdzināt atlikušo nemieru.

atkarība, vai ejot misticismā, tā tumsa, kas mani velk atpakaļ uz iznīcību, auro ausīs neciešami, lai iedzeru. tā ir tik stipra un nikna, kad kaut nedaudz kļuva mierīgāk.

Jāzeps ļoti tolerē manas sajūtas, kuras esmu apstāstījis tikai virspusēji, jo kraut vēl bērnam šo virsū, bet nu lai arī saprot, kāpēc nevaru veltīt viņam pierasto ieinteresēto attieksmi.

"Varam uzspēlēt. Nu, ne kompi (jo zina, ka neesmu datorspēļu fans), kādu galda spēli, kur nav daudz jādomā"
"Nez vai"
"Ok, varu ar tevi paskatīties Breaking Bad" – ļoti cenšas kaut kā palīdzēt.

Jautā, kas būs ēdamajā. Jāiedod karte, lai nopērk kaut vai kebabu. Naudas situācija nav iepriecinoša, lai atļautos kebabu, bet viņam jāēd taču ir.

visas manas problēmas, ka reizē ar trako strādāšanu gada beigās, vispār esmu atstājis novārtā savu garu.
un te var redzēt kādi sumpurņi tad lien ārā.

tāpat kā jāmazgājas, ir jāvelta laiks un jāpieradina sevi kopt. esmu šausmīgi slinks uz to, un atradīšu 100 attaisnojumu, lai pat minūtes nepameditētu. mans gars smird, tāpat kā ja ķermeni nemazgātu

zvanīja vova, nu jau drūms balsī, neesmu es vairs pasaulē vienīgais labais cilvēks, pēc tā kā tiku aurojis par pretīgajām kaijām, ko viņš baro, un ka krievijai šībrīža formātā ir jāizjūk kā jau slimam organismam.

apjautājās kā iet, kā jūtos. teica, kas tad tā lāpās, kā to esmu darījis vakar, uzzinājis vakardienas dzērienkarti. tā taču bija vienkārši turpināšana. un prātu es tīru nedabūšot vairākas dienas, ja tur notiek tāda pekle. labāk paņem sidru, un neko vairāk, lēnām sūc un prāts nostabilizēsies ātrāk. visiem pēc ilgāka kodiena (šis gan nebija diezko ilgs) ir neiespējama panika.

nezinu, domāju nav diezko droša ideja, jo risks ir milzīgs, ja nu tas tā nenostrādā, un ko es varu zināt, ko vēl tas draņķis manā prātā var pačukstēt veikalā, jo šobrīd ne gluži esmu saimnieks savai gribai.

nu labi, pagaidām padarīs kaut ko vienkāršu, sagatavošu vidi ēst gatavošanai. Jāzeps pieteicās pats uztaisīt. tad vēršu vaļā darbu listi, un bakstīšu.

vienīgi tā darbu liste vislaik atgādinās, ka cilvēks ar ko strādāju droši vien saprot, kas ir noticis, un tas ir mokoši apzināties, ka augustā mani izglāba izrādot apbrīnojamu cilvēcību, tomēr pasniedzot roku pat pēc 5-kārtējas vairāku nedēļu uzmešanas, un kā viņai tagad jājūtās, jo viņa riskē arī ar savu reputāciju savā darbā.

slikti jaunumi. jau esmu izstāstījis Jāzepam, ka vakar nepareizi piegāju lietām, un varbūt vakarā lēnām būs jāpasūc sidrs, lai ātrāk nobalansētu trakojošo post-alko smadzeņu ķīmiju.

vispār varbūt nemaz tik slikti. vairs nepraktizējošais čoms ir teicis, ka dažkārt šādās reizēs tikai pēc nelielas uzprišināšanās vispār iespējams ko sajēgt.

dumas domas anyway

sarakstos ar darbu. tur viss mierā, ar mani runā bez aizdomām, kā parastā komunikācijā. tagad no manas puses – cik varēšu šodien, un sestdien svētdien pirmdien max rukāšana.

bet pretīgs jūtos vienalga, un tā es te dzēsīšos un atjaunošos.

čiku grabu, medicīnisks daudzums stiprā, un sidriņš līdzi, ko ļoti ļoti lēnām zelēt.
jau pats piedāvāju Jāzepam vēl kaut ko apēst, un gatavs vismaz karstmaizes sataisīt, jo vismaz man ir totāls izsalkums.
un flegmatiks pamiers prātā.

bailēm lielas acis, un iedziļinoties epastos, darbi ir normāli izdarāmi pa uzskaitītajām dienām, intensīvi gan strādājot, ja brain nostāsties vietā. šodien laikam neko, nav ko sevi stresot. pilnīgu atpūtu ar kādām filmām un pats-sev-medmāsiņa.

un arī briesmonis nejūtos. tā iet, ja ne tikai mazgāties nepatīk, bet sevi garīgi kopt

jāstrādā ar sevi būs pārcilvēcīgi, ja vēl jebkad gribēšu justies normāli.

nervus, lēni strebjošā medmāsiņa puslīdz piekārtoja, bet es pilnīgi neredzu, ka vēl jebkad spēšu izjust prieku, arī ja šo situāciju izdosies saglābt.
redzu betonus, tukšu dzīvi, un ka cita nekā nebūs. es neatgriežos pie iznīcības idejām, man vienkārši negribās būt.

teorētiski, tam būtu jāpāriet, kad izvēdināsies toksīni, bet tad atkal viss tiks iegrūzts ikdienas ritenī, kurā no cilvēka ne miņas.
un atkal kopt sevi "nebūs laika"

un warpaint man nevajag klausīties, tā ir depresija anyway

I'm blind now