17.. Mar, 2023 | 16:58
cibiņš ≡: zivs
zvanīja vova, nu jau drūms balsī, neesmu es vairs pasaulē vienīgais labais cilvēks, pēc tā kā tiku aurojis par pretīgajām kaijām, ko viņš baro, un ka krievijai šībrīža formātā ir jāizjūk kā jau slimam organismam.
apjautājās kā iet, kā jūtos. teica, kas tad tā lāpās, kā to esmu darījis vakar, uzzinājis vakardienas dzērienkarti. tā taču bija vienkārši turpināšana. un prātu es tīru nedabūšot vairākas dienas, ja tur notiek tāda pekle. labāk paņem sidru, un neko vairāk, lēnām sūc un prāts nostabilizēsies ātrāk. visiem pēc ilgāka kodiena (šis gan nebija diezko ilgs) ir neiespējama panika.
nezinu, domāju nav diezko droša ideja, jo risks ir milzīgs, ja nu tas tā nenostrādā, un ko es varu zināt, ko vēl tas draņķis manā prātā var pačukstēt veikalā, jo šobrīd ne gluži esmu saimnieks savai gribai.
nu labi, pagaidām padarīs kaut ko vienkāršu, sagatavošu vidi ēst gatavošanai. Jāzeps pieteicās pats uztaisīt. tad vēršu vaļā darbu listi, un bakstīšu.
vienīgi tā darbu liste vislaik atgādinās, ka cilvēks ar ko strādāju droši vien saprot, kas ir noticis, un tas ir mokoši apzināties, ka augustā mani izglāba izrādot apbrīnojamu cilvēcību, tomēr pasniedzot roku pat pēc 5-kārtējas vairāku nedēļu uzmešanas, un kā viņai tagad jājūtās, jo viņa riskē arī ar savu reputāciju savā darbā.
apjautājās kā iet, kā jūtos. teica, kas tad tā lāpās, kā to esmu darījis vakar, uzzinājis vakardienas dzērienkarti. tā taču bija vienkārši turpināšana. un prātu es tīru nedabūšot vairākas dienas, ja tur notiek tāda pekle. labāk paņem sidru, un neko vairāk, lēnām sūc un prāts nostabilizēsies ātrāk. visiem pēc ilgāka kodiena (šis gan nebija diezko ilgs) ir neiespējama panika.
nezinu, domāju nav diezko droša ideja, jo risks ir milzīgs, ja nu tas tā nenostrādā, un ko es varu zināt, ko vēl tas draņķis manā prātā var pačukstēt veikalā, jo šobrīd ne gluži esmu saimnieks savai gribai.
nu labi, pagaidām padarīs kaut ko vienkāršu, sagatavošu vidi ēst gatavošanai. Jāzeps pieteicās pats uztaisīt. tad vēršu vaļā darbu listi, un bakstīšu.
vienīgi tā darbu liste vislaik atgādinās, ka cilvēks ar ko strādāju droši vien saprot, kas ir noticis, un tas ir mokoši apzināties, ka augustā mani izglāba izrādot apbrīnojamu cilvēcību, tomēr pasniedzot roku pat pēc 5-kārtējas vairāku nedēļu uzmešanas, un kā viņai tagad jājūtās, jo viņa riskē arī ar savu reputāciju savā darbā.