zivs - 12. Jūnijs 2022

Kad pārskriets pāri virsrakstiem LSM, atpūta ir, lapas apakšā atvērt kādu relaksējošu bilžu galeriju. Šorīt, piemēram, vides objektu Bulduros un A. Baušķenieka izstādi. Citrreiz kāda iestudējuma vai koncerta fotosesiju.
Kasjauns, LA, NRA, neuzticos. Tur informācijas par UA ir vairāk, bet ja nelasu pasaules medijus, tad ar šiem var iebraukt brainwash.
Un vispār, ir jāsaglabā calm, jo arī LSM noteikti ne viss jāņem pie sirds. Vajag info no daudziem avotiem, lai gūtu ^^patieso^^ priekšstatu.

Bet ne karš, ir, par ko gribētos vākt info. Sanāk, nav ko lasīt.
Man ir vesela, svaigi sākta diena un nakts, lai mierīgi darītu darāmo.

Kurš no kaimiņiem paskaļi beidzot klausās gaumīgu mūziku? Regina Spektor vai tmldz.
Ja šādi viņi turpinās, ļoti ok.

Padarbojos, ielēju sev čarku, uztaisīt pārtraukumu, un atgriezās "plēves diena" prātā. Pirmā daļa bija jautrāka. Savs mobilais bunkurs, visur cauri pilsētai. Sākumā, kad nopirkām un ietināmies, nokļuvām kā burbulī – ārpusē centrāltirgus, radioaktīvā zona. Daudz nepievērsām uzmanību cilvēkiem, bet varētu būt, ka savādi – saulainā vasaras priekšpusdienā, pārvietojas seškājis, pabiezā, puscaurspīdīgā plēvē. Pilsētā bija kādi svētki, un bija brīvā skatuve pusparkā, starp Brīvības pieminekli un LU. Ar māsu, kas bija valdženes "klubiņa" pamatsastāvā, pieteicām organizētājai savu priekšnesumu, kaut nebija nekādas idejas, ko uzkāpuši, performēsim. Uzkāpsim, gan kaut kas ienāks prātā, smējāmies. Otra māsa ne un ne. Labi, ka nepiekrita. Man jau sāka kļūt neērti, domājot, ārprāc, kāds tūlīt būs feils, bet vajadzētu būt fanī.
Kā rezerves plāns man prātā bija grieķu deja, ko no rīta, pēc deju nakts Casablankā, jau bijām iemēģinājuši Aikarambā, pastumjot galdiņus, atbrīvojot sev vietu, lai varam līnijā salikt rokas uz pleciem, un pēc viegla ietupiena, iztaisnoties, sinhroni pametot kāju iesāņus. Aikarambā tā skanēja, bet bez mūzikas to atkārtot varētu būt ērmaini.

Atcerējos, jo pavilka uz to, ka, ar intervāliem, esmu bijis TĀDS pimpis pret G.

Par to rītu bija izkritusi svarīga detaļa no prāta, no kuras atmiņa mani sargāja, un pilnīgi maina visu noslēguma daļu. No rīta dabūjuši ripas, atnācām, noliku viņai vienu, un kamēr viņa puspamodusies, gan pārsteigta, bet priecīga ko taujāja, mums vairs nebija pacietības kavēties.

Viņa bija sapratusi, ka visi pavadīsim dienu kopā, vnk mēs negribam gaidīt viņu telpās. Bija sapucējusies, apēdusi pusīti, un ne tikai fig. Skumjāku dienu nevaru iedomāties, kad tu paceltā priekā gaidi, tūlīt tūlīt būs, un saproti, ka tu esi izmests aiz malas, un paceltais prieks konvertējas sareizinātās skumjās. Neatceros, kas bija ar telefoniem. Bija taču.
Sanāk, aizmuku no viņas, ar māsām, negribēdams īsti to teikt.

Vēl bija reize, kad pirmo un vienīgo reizi G pamēģināja papīru, un nakts garumā, tas tēls skābes realitātē, mani tā nomocīja, ka no rīta, ar Juliānu un Kārli (Kārlis nav K), mēs vnk aizmukām, riteņiem spolējot netīra sniega masu, redzot G skrienam uz mašīnu. Atvilku elpu, un padomājis, ka tas ir psc – pašam piedāvāt skābi, un pirmās pieredzes laikā, ar draugiem histēriski smejoties, pilnā ātrumā skriet uz mašīnu, lai G nevar paspēt, atstāt viņu vienu Vecāķu pritonā. Pēc atelpas gribēju griezt atpakaļ. Nervi neturēja, domājot kā G jūtās, bet Juliāna tikai no sirds smējās un neko nekomentēja, un Kārlis savā mierā, piedāvāja iebraukt viņa vecāku mājās, turpat netālu. "Lai G paņem mazu pauzi". Tātad, nebiju vienīgais. Nomierinājos.
Visiem pauze bija nākusi par labu. Atgriezāmies pēc pusstundas, paņēmām G, kas apjauta, un bija mierīga, pieticīga. Tālāk, aizbraucām pie Juliānas, apgulties, skatīties fraktāļus zem plakstiņiem, varbūt kaut ko mierīgi, ar posmiem papļāpāt.
Bet vienalga tas bija pimpja gājiens. Un mēs, visi piesauktie, viņai esam labi draugi. Skābe showed up smthn.

Mja, pārtraukums biku ieildzis, un izklaidēju sevi, sevī pašā lasot vecas perforācijas lentas.

Kaut kad minēju, ka esmu izmēģinājis ^^visas^^ drogas. Ne tuvu nē. No disociatīvajām man ir reāli bail. Tās neesot ne tuvu skābe. Apraksti, un viens pārstāsts vēsta, ka izmet pilnīgi no personas koda. Vnk traucies ārpus apziņas, maniem vārdiem, pārvērties kādā rubika kubā, un pēc pārstāsta, esi simtiem smejošu airētāju, tad nomaina cita sērija, ar pilnīgi citu motīvu, tad nākamā, un nākamā. Bet kamēr atrakciju parka spoku istaba beidzas – tu kaut vai apkakājies no bailēm, bet nevari to pārtraukt, pieslēgties realitātei, jo tava ID vnk nav. Sajūtas gan paliek.

Latvijā pilnas pļavas, tuvumā ūdens malai, ar smilgām, no kā var ekstraktēt dmitriju (DMT). Bet nu nē, paldies.

Jau pirmais LSD vēlāk izvērtās par murgu. Vnk nedrīkstēja ēst veselu, pirmo reizi, un pēc negulētas nakts. Sēdējām naksnīgā vakarā, mašīnā, lāčplēšielas kalniņa galā, un labu laiku gaidījis, es teicu "nekā nav". Draugs teica "jā, nekā nav, bet varbūt vajag pastiept pretī roku". Nosmīkņāju, atvēru logu, un izbāzu roku, stiepjot virs spoguļa. Roka stiepās un stiepās. Paskatījos sāņus uz mājām. Ar rokas izstiepšanu, pilsēta bija nomainījusies. Ar prātu es zināju, kur atrodamies, bet šo pilsētu es nepazinu. Wonderfull. [Izlaists teksts].

Vajag bāzi, tādi nekur nevar palikt, jābrauc pie manis, bet nevar rādīties bez saulenēm, jo tur visu vērtējošais K. ciemojas. Ok, braucam us Statoil, ieskriešu viens, paņemšu visiem. Statoilā noparkojoties, manī iekāpa mērkaķis. Nebija labākas idejas, kā atvērt logu un rāpties ārā, sākumā noliekot plaukstas pie zemes, un tad izvelkot pārējo daļu. Savācos, apslaucīju plaukstas, un mēģinādams nepievērst uzmanību, tiku līdz saulesbriļļu stendam. Fāk, lētākās daudzpadsmitos latu. Visiem trijiem? Nu, nē, iztiksim.

Noparkosim auto pie mājām, pēc iespējas ātrāk, un izdomāsim ko tālāk. Bet tāds mērkaķis, ka vispār nevar pabraukt no smiekliem. Salons rīb, ausis krīt ciet. Pie brīvībenes Bingo nobremzēju otrajā joslā, izrēkties visu aizturēto. Ieslēdzu avareikas, bet tas nav risinājums uz ilgu. Palūdzu man palīdzēt, būtībā mums visiem, un aizturēt hihu – ir palikuši daži kvartāli. Tieši lēnām garām nobrauca policija. Plus mīnus, vismaz es centos domāt kaut ko drūmu. Jes, noparkots, šodien nekur nekustēsies, paldies D.

Ideju nav, neviens negrib sastapt K. šādā skatā, pat viņa brālis mašīnā. Izskrienu paņemt mums saldējumus. Manu žē, cilvēkiem veikalā nav seju – kā ar photoshop aizziestas. Nometu piecīti par saldējumiem. Tas 3+ Ls atlikums nav tās pusminūtes vērts, ilgāk sevi spīdzināt, un metos ārā.

Pienāca. Nomainījās uz pārdomām klusām. Turam skaļu mūziku, tā visiem vieglāk, neko daudz nerunājam. Atcerējos par stāstiem, ka mēdz būt, ka neatiet. Ļoti reti, bet nav taču droši, ka šis nav tas gadījums. Sāku netieši raudāt, kaut ko murmināt par mammu, iedomājoties viņu mani satiekam iestrēgušu tādā, tad par darbiem, ka ar šo viss beidzies. Aizgāja visiem kruzuļu virtenes. Mēs bijām izmisuši sapiens dzīvnieki būrī. Izkāpu no mašīnas, un cērtot durvis, salonā iekliedzu "ejiet jūs dirst ar visu savu lsd". pasmējāmies, uz brīdi atdzīvojāmies.

Bija hārdkōr stundas, līdz sāka aust rīts, un apjausma, ka mazinās. Uzkāpām augšā. Ienācis istabā, straujiem soļiem pienācu pie klavierēm, un izmetu, uz rokas pirkstiem skaitītās reizes, amfetamīnu dzīvē, pa logu. K. brālis, tas pats skābes džeks, kas finālā nojūdzās, apstiprinoši māja ar galvu. Good, good. Otrs, pašaura pierīte, pārsteigts, ar acīm bezpalīdzībā izsekoja atvērtās cigarillu kārbas lidojumam. "Nafig?" Mēs neatbildējām.

Rietumu darbiņam beidzot pārkāpta aste, un nosūtīts. Palicis otrs, bez intelektuālas piepūles, tikai prasa pacietību – jāskatās neinteresants video 3h – cita cilvēka lekcija, izsekot, kas tajā darīts, un veikt konspektu, lai saliktu karodziņus rītdienas lekcijai.

bēdīgi, bēdīgi, kādam klāsies bēdīgi
Baušķenieka teksts skan visu otro dienas daļu prātā. Jap, nedēļa būs fanī.

Te būs dažas bildītes ar dmitriju – Dimethyltryptamine, disociatīvo, pašu stiprāko zināmo halucinogēnu.
Cik saprotu, tie nav vizuālie efekti, kā fraktāļi skābei, bet tavs stāvoklis pilnā setā tobrīd. Tu piedzīvo to empīriski, nekas cits tu tobrīd nevari būt, kā telpisks piedzīvojums, un par neko citu neesot nojausmas. Really scary, ja tā ir tava "āda", kaut satriecoši fanī. Es laikam piesprādzētos un izbrauktu, ja nonāktu rokās.






Tā visa ir māksla, mēģinājums pārstāstīt. Katrs noteikti to piedzīvo savādāk.
Tikai tagad slinki palasīju vairāk, nekā narkomānu lapiņās. DMT esot laba prakse depresijas, mental health disorders ārstēšanā (man gan ir Personības un uzvedības traucējumi, kaut kāds F 07 about, bet tas jau apmēram, redzot, kā ar savu ķirbi cīnos). Tad jau jā. Gan atnāks