12.. Jun, 2022 | 19:33
cibiņš ≡: zivs
Mja, pārtraukums biku ieildzis, un izklaidēju sevi, sevī pašā lasot vecas perforācijas lentas.
Kaut kad minēju, ka esmu izmēģinājis ^^visas^^ drogas. Ne tuvu nē. No disociatīvajām man ir reāli bail. Tās neesot ne tuvu skābe. Apraksti, un viens pārstāsts vēsta, ka izmet pilnīgi no personas koda. Vnk traucies ārpus apziņas, maniem vārdiem, pārvērties kādā rubika kubā, un pēc pārstāsta, esi simtiem smejošu airētāju, tad nomaina cita sērija, ar pilnīgi citu motīvu, tad nākamā, un nākamā. Bet kamēr atrakciju parka spoku istaba beidzas – tu kaut vai apkakājies no bailēm, bet nevari to pārtraukt, pieslēgties realitātei, jo tava ID vnk nav. Sajūtas gan paliek.
Latvijā pilnas pļavas, tuvumā ūdens malai, ar smilgām, no kā var ekstraktēt dmitriju (DMT). Bet nu nē, paldies.
Jau pirmais LSD vēlāk izvērtās par murgu. Vnk nedrīkstēja ēst veselu, pirmo reizi, un pēc negulētas nakts. Sēdējām naksnīgā vakarā, mašīnā, lāčplēšielas kalniņa galā, un labu laiku gaidījis, es teicu "nekā nav". Draugs teica "jā, nekā nav, bet varbūt vajag pastiept pretī roku". Nosmīkņāju, atvēru logu, un izbāzu roku, stiepjot virs spoguļa. Roka stiepās un stiepās. Paskatījos sāņus uz mājām. Ar rokas izstiepšanu, pilsēta bija nomainījusies. Ar prātu es zināju, kur atrodamies, bet šo pilsētu es nepazinu. Wonderfull. [Izlaists teksts].
Vajag bāzi, tādi nekur nevar palikt, jābrauc pie manis, bet nevar rādīties bez saulenēm, jo tur visu vērtējošais K. ciemojas. Ok, braucam us Statoil, ieskriešu viens, paņemšu visiem. Statoilā noparkojoties, manī iekāpa mērkaķis. Nebija labākas idejas, kā atvērt logu un rāpties ārā, sākumā noliekot plaukstas pie zemes, un tad izvelkot pārējo daļu. Savācos, apslaucīju plaukstas, un mēģinādams nepievērst uzmanību, tiku līdz saulesbriļļu stendam. Fāk, lētākās daudzpadsmitos latu. Visiem trijiem? Nu, nē, iztiksim.
Noparkosim auto pie mājām, pēc iespējas ātrāk, un izdomāsim ko tālāk. Bet tāds mērkaķis, ka vispār nevar pabraukt no smiekliem. Salons rīb, ausis krīt ciet. Pie brīvībenes Bingo nobremzēju otrajā joslā, izrēkties visu aizturēto. Ieslēdzu avareikas, bet tas nav risinājums uz ilgu. Palūdzu man palīdzēt, būtībā mums visiem, un aizturēt hihu – ir palikuši daži kvartāli. Tieši lēnām garām nobrauca policija. Plus mīnus, vismaz es centos domāt kaut ko drūmu. Jes, noparkots, šodien nekur nekustēsies, paldies D.
Ideju nav, neviens negrib sastapt K. šādā skatā, pat viņa brālis mašīnā. Izskrienu paņemt mums saldējumus. Manu žē, cilvēkiem veikalā nav seju – kā ar photoshop aizziestas. Nometu piecīti par saldējumiem. Tas 3+ Ls atlikums nav tās pusminūtes vērts, ilgāk sevi spīdzināt, un metos ārā.
Pienāca. Nomainījās uz pārdomām klusām. Turam skaļu mūziku, tā visiem vieglāk, neko daudz nerunājam. Atcerējos par stāstiem, ka mēdz būt, ka neatiet. Ļoti reti, bet nav taču droši, ka šis nav tas gadījums. Sāku netieši raudāt, kaut ko murmināt par mammu, iedomājoties viņu mani satiekam iestrēgušu tādā, tad par darbiem, ka ar šo viss beidzies. Aizgāja visiem kruzuļu virtenes. Mēs bijām izmisuši sapiens dzīvnieki būrī. Izkāpu no mašīnas, un cērtot durvis, salonā iekliedzu "ejiet jūs dirst ar visu savu lsd". pasmējāmies, uz brīdi atdzīvojāmies.
Bija hārdkōr stundas, līdz sāka aust rīts, un apjausma, ka mazinās. Uzkāpām augšā. Ienācis istabā, straujiem soļiem pienācu pie klavierēm, un izmetu, uz rokas pirkstiem skaitītās reizes, amfetamīnu dzīvē, pa logu. K. brālis, tas pats skābes džeks, kas finālā nojūdzās, apstiprinoši māja ar galvu. Good, good. Otrs, pašaura pierīte, pārsteigts, ar acīm bezpalīdzībā izsekoja atvērtās cigarillu kārbas lidojumam. "Nafig?" Mēs neatbildējām.
Kaut kad minēju, ka esmu izmēģinājis ^^visas^^ drogas. Ne tuvu nē. No disociatīvajām man ir reāli bail. Tās neesot ne tuvu skābe. Apraksti, un viens pārstāsts vēsta, ka izmet pilnīgi no personas koda. Vnk traucies ārpus apziņas, maniem vārdiem, pārvērties kādā rubika kubā, un pēc pārstāsta, esi simtiem smejošu airētāju, tad nomaina cita sērija, ar pilnīgi citu motīvu, tad nākamā, un nākamā. Bet kamēr atrakciju parka spoku istaba beidzas – tu kaut vai apkakājies no bailēm, bet nevari to pārtraukt, pieslēgties realitātei, jo tava ID vnk nav. Sajūtas gan paliek.
Latvijā pilnas pļavas, tuvumā ūdens malai, ar smilgām, no kā var ekstraktēt dmitriju (DMT). Bet nu nē, paldies.
Jau pirmais LSD vēlāk izvērtās par murgu. Vnk nedrīkstēja ēst veselu, pirmo reizi, un pēc negulētas nakts. Sēdējām naksnīgā vakarā, mašīnā, lāčplēšielas kalniņa galā, un labu laiku gaidījis, es teicu "nekā nav". Draugs teica "jā, nekā nav, bet varbūt vajag pastiept pretī roku". Nosmīkņāju, atvēru logu, un izbāzu roku, stiepjot virs spoguļa. Roka stiepās un stiepās. Paskatījos sāņus uz mājām. Ar rokas izstiepšanu, pilsēta bija nomainījusies. Ar prātu es zināju, kur atrodamies, bet šo pilsētu es nepazinu. Wonderfull. [Izlaists teksts].
Vajag bāzi, tādi nekur nevar palikt, jābrauc pie manis, bet nevar rādīties bez saulenēm, jo tur visu vērtējošais K. ciemojas. Ok, braucam us Statoil, ieskriešu viens, paņemšu visiem. Statoilā noparkojoties, manī iekāpa mērkaķis. Nebija labākas idejas, kā atvērt logu un rāpties ārā, sākumā noliekot plaukstas pie zemes, un tad izvelkot pārējo daļu. Savācos, apslaucīju plaukstas, un mēģinādams nepievērst uzmanību, tiku līdz saulesbriļļu stendam. Fāk, lētākās daudzpadsmitos latu. Visiem trijiem? Nu, nē, iztiksim.
Noparkosim auto pie mājām, pēc iespējas ātrāk, un izdomāsim ko tālāk. Bet tāds mērkaķis, ka vispār nevar pabraukt no smiekliem. Salons rīb, ausis krīt ciet. Pie brīvībenes Bingo nobremzēju otrajā joslā, izrēkties visu aizturēto. Ieslēdzu avareikas, bet tas nav risinājums uz ilgu. Palūdzu man palīdzēt, būtībā mums visiem, un aizturēt hihu – ir palikuši daži kvartāli. Tieši lēnām garām nobrauca policija. Plus mīnus, vismaz es centos domāt kaut ko drūmu. Jes, noparkots, šodien nekur nekustēsies, paldies D.
Ideju nav, neviens negrib sastapt K. šādā skatā, pat viņa brālis mašīnā. Izskrienu paņemt mums saldējumus. Manu žē, cilvēkiem veikalā nav seju – kā ar photoshop aizziestas. Nometu piecīti par saldējumiem. Tas 3+ Ls atlikums nav tās pusminūtes vērts, ilgāk sevi spīdzināt, un metos ārā.
Pienāca. Nomainījās uz pārdomām klusām. Turam skaļu mūziku, tā visiem vieglāk, neko daudz nerunājam. Atcerējos par stāstiem, ka mēdz būt, ka neatiet. Ļoti reti, bet nav taču droši, ka šis nav tas gadījums. Sāku netieši raudāt, kaut ko murmināt par mammu, iedomājoties viņu mani satiekam iestrēgušu tādā, tad par darbiem, ka ar šo viss beidzies. Aizgāja visiem kruzuļu virtenes. Mēs bijām izmisuši sapiens dzīvnieki būrī. Izkāpu no mašīnas, un cērtot durvis, salonā iekliedzu "ejiet jūs dirst ar visu savu lsd". pasmējāmies, uz brīdi atdzīvojāmies.
Bija hārdkōr stundas, līdz sāka aust rīts, un apjausma, ka mazinās. Uzkāpām augšā. Ienācis istabā, straujiem soļiem pienācu pie klavierēm, un izmetu, uz rokas pirkstiem skaitītās reizes, amfetamīnu dzīvē, pa logu. K. brālis, tas pats skābes džeks, kas finālā nojūdzās, apstiprinoši māja ar galvu. Good, good. Otrs, pašaura pierīte, pārsteigts, ar acīm bezpalīdzībā izsekoja atvērtās cigarillu kārbas lidojumam. "Nafig?" Mēs neatbildējām.