12.. Jun, 2022 | 15:35
cibiņš ≡: zivs
Padarbojos, ielēju sev čarku, uztaisīt pārtraukumu, un atgriezās "plēves diena" prātā. Pirmā daļa bija jautrāka. Savs mobilais bunkurs, visur cauri pilsētai. Sākumā, kad nopirkām un ietināmies, nokļuvām kā burbulī – ārpusē centrāltirgus, radioaktīvā zona. Daudz nepievērsām uzmanību cilvēkiem, bet varētu būt, ka savādi – saulainā vasaras priekšpusdienā, pārvietojas seškājis, pabiezā, puscaurspīdīgā plēvē. Pilsētā bija kādi svētki, un bija brīvā skatuve pusparkā, starp Brīvības pieminekli un LU. Ar māsu, kas bija valdženes "klubiņa" pamatsastāvā, pieteicām organizētājai savu priekšnesumu, kaut nebija nekādas idejas, ko uzkāpuši, performēsim. Uzkāpsim, gan kaut kas ienāks prātā, smējāmies. Otra māsa ne un ne. Labi, ka nepiekrita. Man jau sāka kļūt neērti, domājot, ārprāc, kāds tūlīt būs feils, bet vajadzētu būt fanī.
Kā rezerves plāns man prātā bija grieķu deja, ko no rīta, pēc deju nakts Casablankā, jau bijām iemēģinājuši Aikarambā, pastumjot galdiņus, atbrīvojot sev vietu, lai varam līnijā salikt rokas uz pleciem, un pēc viegla ietupiena, iztaisnoties, sinhroni pametot kāju iesāņus. Aikarambā tā skanēja, bet bez mūzikas to atkārtot varētu būt ērmaini.
Atcerējos, jo pavilka uz to, ka, ar intervāliem, esmu bijis TĀDS pimpis pret G.
Par to rītu bija izkritusi svarīga detaļa no prāta, no kuras atmiņa mani sargāja, un pilnīgi maina visu noslēguma daļu. No rīta dabūjuši ripas, atnācām, noliku viņai vienu, un kamēr viņa puspamodusies, gan pārsteigta, bet priecīga ko taujāja, mums vairs nebija pacietības kavēties.
Viņa bija sapratusi, ka visi pavadīsim dienu kopā, vnk mēs negribam gaidīt viņu telpās. Bija sapucējusies, apēdusi pusīti, un ne tikai fig. Skumjāku dienu nevaru iedomāties, kad tu paceltā priekā gaidi, tūlīt tūlīt būs, un saproti, ka tu esi izmests aiz malas, un paceltais prieks konvertējas sareizinātās skumjās. Neatceros, kas bija ar telefoniem. Bija taču.
Sanāk, aizmuku no viņas, ar māsām, negribēdams īsti to teikt.
Vēl bija reize, kad pirmo un vienīgo reizi G pamēģināja papīru, un nakts garumā, tas tēls skābes realitātē, mani tā nomocīja, ka no rīta, ar Juliānu un Kārli (Kārlis nav K), mēs vnk aizmukām, riteņiem spolējot netīra sniega masu, redzot G skrienam uz mašīnu. Atvilku elpu, un padomājis, ka tas ir psc – pašam piedāvāt skābi, un pirmās pieredzes laikā, ar draugiem histēriski smejoties, pilnā ātrumā skriet uz mašīnu, lai G nevar paspēt, atstāt viņu vienu Vecāķu pritonā. Pēc atelpas gribēju griezt atpakaļ. Nervi neturēja, domājot kā G jūtās, bet Juliāna tikai no sirds smējās un neko nekomentēja, un Kārlis savā mierā, piedāvāja iebraukt viņa vecāku mājās, turpat netālu. "Lai G paņem mazu pauzi". Tātad, nebiju vienīgais. Nomierinājos.
Visiem pauze bija nākusi par labu. Atgriezāmies pēc pusstundas, paņēmām G, kas apjauta, un bija mierīga, pieticīga. Tālāk, aizbraucām pie Juliānas, apgulties, skatīties fraktāļus zem plakstiņiem, varbūt kaut ko mierīgi, ar posmiem papļāpāt.
Bet vienalga tas bija pimpja gājiens. Un mēs, visi piesauktie, viņai esam labi draugi. Skābe showed up smthn.
Kā rezerves plāns man prātā bija grieķu deja, ko no rīta, pēc deju nakts Casablankā, jau bijām iemēģinājuši Aikarambā, pastumjot galdiņus, atbrīvojot sev vietu, lai varam līnijā salikt rokas uz pleciem, un pēc viegla ietupiena, iztaisnoties, sinhroni pametot kāju iesāņus. Aikarambā tā skanēja, bet bez mūzikas to atkārtot varētu būt ērmaini.
Atcerējos, jo pavilka uz to, ka, ar intervāliem, esmu bijis TĀDS pimpis pret G.
Par to rītu bija izkritusi svarīga detaļa no prāta, no kuras atmiņa mani sargāja, un pilnīgi maina visu noslēguma daļu. No rīta dabūjuši ripas, atnācām, noliku viņai vienu, un kamēr viņa puspamodusies, gan pārsteigta, bet priecīga ko taujāja, mums vairs nebija pacietības kavēties.
Viņa bija sapratusi, ka visi pavadīsim dienu kopā, vnk mēs negribam gaidīt viņu telpās. Bija sapucējusies, apēdusi pusīti, un ne tikai fig. Skumjāku dienu nevaru iedomāties, kad tu paceltā priekā gaidi, tūlīt tūlīt būs, un saproti, ka tu esi izmests aiz malas, un paceltais prieks konvertējas sareizinātās skumjās. Neatceros, kas bija ar telefoniem. Bija taču.
Sanāk, aizmuku no viņas, ar māsām, negribēdams īsti to teikt.
Vēl bija reize, kad pirmo un vienīgo reizi G pamēģināja papīru, un nakts garumā, tas tēls skābes realitātē, mani tā nomocīja, ka no rīta, ar Juliānu un Kārli (Kārlis nav K), mēs vnk aizmukām, riteņiem spolējot netīra sniega masu, redzot G skrienam uz mašīnu. Atvilku elpu, un padomājis, ka tas ir psc – pašam piedāvāt skābi, un pirmās pieredzes laikā, ar draugiem histēriski smejoties, pilnā ātrumā skriet uz mašīnu, lai G nevar paspēt, atstāt viņu vienu Vecāķu pritonā. Pēc atelpas gribēju griezt atpakaļ. Nervi neturēja, domājot kā G jūtās, bet Juliāna tikai no sirds smējās un neko nekomentēja, un Kārlis savā mierā, piedāvāja iebraukt viņa vecāku mājās, turpat netālu. "Lai G paņem mazu pauzi". Tātad, nebiju vienīgais. Nomierinājos.
Visiem pauze bija nākusi par labu. Atgriezāmies pēc pusstundas, paņēmām G, kas apjauta, un bija mierīga, pieticīga. Tālāk, aizbraucām pie Juliānas, apgulties, skatīties fraktāļus zem plakstiņiem, varbūt kaut ko mierīgi, ar posmiem papļāpāt.
Bet vienalga tas bija pimpja gājiens. Un mēs, visi piesauktie, viņai esam labi draugi. Skābe showed up smthn.