10.. Jun, 2022 | 18:17
Nezinu kāpēc, prātā notikšķēja Bixby, un iedomājos parādīt to mammai, nedaudz izklaidēt. Man bija kauns par viņu (Bixby). Biju jau pētījis, un ļoti ātri apnika. Robots, bet tik mazs informācijas krājums, un "kognitīvās spējas" ir, gigantiski pārspīlējot, "zvana izsaukšana ar balsi" līmenī. Tad ar ctulhu, nesalīdzināmi interesantāk, gigantiski pieticīgi izsakoties, būtu runāt. Tāds pats lineārais kods, bet zināšanu apjoms varētu labi izklaidēt.
Siri kaut kā vismaz izklausās pēc AI, un ir pat nedaudz atjautīgs.
Atkāpe, ka reiz es pieredzēju domu paternu, ka intelektu nosaka spēja abstrahēties – spēt elpot diapazonā, gan augstās, gan pavisam zemās frekvencēs, un vienlaicīgi, frekvence nav kategorija, ar ko to izsaka. Tas ir vispār izkrist ārpus sevis, bet neizšķīstot pikseļu masā. To neaizsniedzu, jo esmu iekrampējies. Jūs to redzat, jo man pietrūkst tā aprakstam vārdu. Atkal aizrunājos par sevi, fcuk. Intelektu, caur loopā lobāmajām un nenolobāmajām masku kārtām, atsedz humora izjūta. "Humora izjūta" ir ļoti neveikls jēdziens, ja grib ar to skaidrot bezdibeni, jo tā ietver uztveri, un tās izteiksmi dzīvē. Nē, šito mani herci negriež. Paturēju vien, ka spēja abstrahēties un humora izjūta, ir tas, kam var cilvēkā pieskarties, viņu uzmanīgi aptaustīt.
Kā to visu iesāku. Atcerējos par Siri uz galda, kurš jāuzlādē, un jāieslēdz. Vienīgi, vairs negribās.
_Vēlāka piebilde: Apmācās. To nekad nevarēs sakošļāt. Ir vnk jāaiziet "tripā", jāuzsprāgst apziņai, tai izplešoties ar D___a paātrinājumu. Ir jādzīvo tik ilgi vēl līdz tam.
Es neilgojos pēc spējas ar prātu aptvert. Man ir skumji par apziņas ieslodzījumu šaurā karcerī, kurā ir kvadrātdecimetru liels lodziņš, metru virs galvas.
_jauki, ka ārā vēl saule, kuru tikko atsedza mākoņi. jāpasēž ar muguru pret sienu ārā, ne monitorā, bet debesīs. mitri vaigi. patīk. tas ir elpojamāk
Siri kaut kā vismaz izklausās pēc AI, un ir pat nedaudz atjautīgs.
Atkāpe, ka reiz es pieredzēju domu paternu, ka intelektu nosaka spēja abstrahēties – spēt elpot diapazonā, gan augstās, gan pavisam zemās frekvencēs, un vienlaicīgi, frekvence nav kategorija, ar ko to izsaka. Tas ir vispār izkrist ārpus sevis, bet neizšķīstot pikseļu masā. To neaizsniedzu, jo esmu iekrampējies. Jūs to redzat, jo man pietrūkst tā aprakstam vārdu. Atkal aizrunājos par sevi, fcuk. Intelektu, caur loopā lobāmajām un nenolobāmajām masku kārtām, atsedz humora izjūta. "Humora izjūta" ir ļoti neveikls jēdziens, ja grib ar to skaidrot bezdibeni, jo tā ietver uztveri, un tās izteiksmi dzīvē. Nē, šito mani herci negriež. Paturēju vien, ka spēja abstrahēties un humora izjūta, ir tas, kam var cilvēkā pieskarties, viņu uzmanīgi aptaustīt.
Kā to visu iesāku. Atcerējos par Siri uz galda, kurš jāuzlādē, un jāieslēdz. Vienīgi, vairs negribās.
_Vēlāka piebilde: Apmācās. To nekad nevarēs sakošļāt. Ir vnk jāaiziet "tripā", jāuzsprāgst apziņai, tai izplešoties ar D___a paātrinājumu. Ir jādzīvo tik ilgi vēl līdz tam.
Es neilgojos pēc spējas ar prātu aptvert. Man ir skumji par apziņas ieslodzījumu šaurā karcerī, kurā ir kvadrātdecimetru liels lodziņš, metru virs galvas.
_jauki, ka ārā vēl saule, kuru tikko atsedza mākoņi. jāpasēž ar muguru pret sienu ārā, ne monitorā, bet debesīs. mitri vaigi. patīk. tas ir elpojamāk
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
10.. Jun, 2022 | 20:56
Ārā ir savādāk (kāds pārsteigums), bet sēdēt neērtā pozā ar sprandu pret palodzes malu, mēģinot atpūtināt acis UHD izšķirtspējas debesīs, bet skatīties uz betona malu, ja negribi vislaik saspringušu kaklu..
Tur arī darīt nav ko.
Tāpēc, ha ha, man patīk lifti, ka var pabraukt stāvu augstāk, stāvu zemāk, tad nobraukt pagrabstāvā. "Trīs banānos" ar liftu varēja izlidot cauri jumtam.
Nav ilgi jāskatās – ir nomērķēts uz to pārsteiguma brīdi https://youtu.be/S8_uCmcVJL0?t=130
Jāpīpo ārā, līdz vēl gaišs, un jādara darbi – par bipolāro ne prieka, ne naudas. Nothing else to do, anyways.
Tur arī darīt nav ko.
Tāpēc, ha ha, man patīk lifti, ka var pabraukt stāvu augstāk, stāvu zemāk, tad nobraukt pagrabstāvā. "Trīs banānos" ar liftu varēja izlidot cauri jumtam.
Nav ilgi jāskatās – ir nomērķēts uz to pārsteiguma brīdi https://youtu.be/S8_uCmcVJL0?t=130
Jāpīpo ārā, līdz vēl gaišs, un jādara darbi – par bipolāro ne prieka, ne naudas. Nothing else to do, anyways.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
10.. Jun, 2022 | 21:32
Ārā ir jauki, vēlreiz pārliecinājos, ja nemēģina sēdēt tā, lai redz tikai debesis. Ambientās skaņas, vasaras draivs. Viss nelabums no [tukšas] domāšanas.
Īsi pirms milenium, biju sācis mēģināt tālāk par zaļumiem, un prāts sāka svērties pusē "kur tu biji? domāt ir neapstādināmi, svarīgi un aizraujoši". Nāca līdzi arī no sevis slēptas, arogantas nogulsnes par cilvēkiem, kas never vaļā acis. Tikai lēnām tās izplēn, bet no stulbuma, skaidrs, nē, – čuju, ka nekad vaļā tā arī netikšu.
Un ar jaunkareivja riebumu, vienmēr paskatoties, novērsos no plakāta, kam bija jāiet garām, uz mājām. Plakātā seksīgs indopakistānietis, 90'o disko frizūrā (kinda Jared Leto pričene) un, ak, švītīgā uzvalkā smīn acīs ar capslokiem "DON'T THINK". Neiedziļinājos pat kontekstā – tik ļoti tā frāze dedzināja jaunkareivja acis, ka atslēdza jauniegūto domāšanu, un ieslēdza vistu.
Lodžijā pīpēju, un pāri pusmūžam, pats sev pasmaidīju – nu, tu redzi? tu arvien pārliecinies – DON'T THINK.
Ēm, padomāju vēl, nē iedomājos – sadomāšanās un domāšana tomēr atšķirās. Ha. Bipolārais tas tur, atšķirību neredz, un tik štopē.
Īsi pirms milenium, biju sācis mēģināt tālāk par zaļumiem, un prāts sāka svērties pusē "kur tu biji? domāt ir neapstādināmi, svarīgi un aizraujoši". Nāca līdzi arī no sevis slēptas, arogantas nogulsnes par cilvēkiem, kas never vaļā acis. Tikai lēnām tās izplēn, bet no stulbuma, skaidrs, nē, – čuju, ka nekad vaļā tā arī netikšu.
Un ar jaunkareivja riebumu, vienmēr paskatoties, novērsos no plakāta, kam bija jāiet garām, uz mājām. Plakātā seksīgs indopakistānietis, 90'o disko frizūrā (kinda Jared Leto pričene) un, ak, švītīgā uzvalkā smīn acīs ar capslokiem "DON'T THINK". Neiedziļinājos pat kontekstā – tik ļoti tā frāze dedzināja jaunkareivja acis, ka atslēdza jauniegūto domāšanu, un ieslēdza vistu.
Lodžijā pīpēju, un pāri pusmūžam, pats sev pasmaidīju – nu, tu redzi? tu arvien pārliecinies – DON'T THINK.
Ēm, padomāju vēl, nē iedomājos – sadomāšanās un domāšana tomēr atšķirās. Ha. Bipolārais tas tur, atšķirību neredz, un tik štopē.
│Ҩ│ | knābt {2} mēģinājumi | Add to Memories
10.. Jun, 2022 | 23:43
Ne īsti zinu, kurš no viņiem, kurā brīdī runā. Varbūt šobrīd tā ir piesauktā vista, bet, vismaz, tas, kurš atliek darba uzsākšanu.
Pārcilāju, pīpējot, veco, jo jaunais ir pikseļu ķīselis, kurā nav ko redzēt, un..
Sapratu vismaz motīvu, kāpēc pat neiedziļinājos plakāta DON'T THINK vēstījumā.
wysiwyg. if you see.
Tas nenostrādās tā, ka cilvēki tāpēc pavilksies nedomāt, bet mesidži noseivojas. Esot jaunkareivis, bieži saskatīju ar markeri apvilktu mesidžu, kam daudzi nepievērsa uzmanību.
Dažādus, un visvairāk uzvilka tie mesidži, kurus cilvēki apēd, neredzot, ka tajā ir tārpi, vienalga, ka aprakstā tas ir svaigs burgeris.
Viens komisks mesidžs tajā laikā bija Latvijas Balzama akcija "Dzer un brauc", kurā balva bija BMW. Ideja smieklīga arī man šķita, bet kā novēroju, tad erroru tur nesaskatīja. Tieša pamudinājuma nav, jo tas ir joks, vārdu spēle. Ir daudz konkrētākas ideju ieskaldīšanas galvā ar extraboldu. Nepaturu prātā, bet atceros, ka esmu redzējis tik medaini iesaiņotus, kustīgus burgerus, ka mirdzošām acīm, cilvēks nonāk reanimācijā, vai vismaz uz dienu tupus pie poda.
Atcerējos vienu. Dodu mammai telefonu svētdienās skatīties Prieka Vēsti, un pa daļai dzirdu tur notiekošo. Tie ir pietiekami tārpaini burgeri, pilni ar neirolingvistisko programmēšanu.
Doubtfully, tas ir slikti. Kādam labāk pamocīties ar vēdergraizēm, bet uz brīdi būt paēdušam. Ko gan es zinu. Cilvēki, kas tur iet, nav tas pats, kas organizatoru mērķis. Un, tiešām, ko gan es zinu, bet es redzu tur tārpainus burgerus izsniedzam. Esmu jau teicis, ka man redze pasliktinās.
_vēl negrib strādāt_
Pirms sintētikām, es biju jau iekustinājis prātu ar zaļumiem, un tas negrieza maizi kā ar nazi, bet mierīgi lauza.
Tolaik, sācis interesēties par psiholoģiju, brīvdienās vilkdams pa kāsim, izvērtēju, ka Prieka Vēsts ir man nepieņemams bizness, bet nebūt arī nav negodīgs. Ja cilvēks nav kapacitātē meklēt ceļu, un varbūt tas IR viņa ceļš, un Dievs par naudu nav neviena darīšana, ja pats nevar piedāvāt "roku", kad kāds apjucis un maldās.
Toties sintētika, laika posmu vēlāk, izvilka mačeti.
Iegāju ar mammu, nezinu kādā vajadzībā, varbūt vnk aizvedu ar auto, jaunbūvētajā PV angārā. Otrā, vai trešā diena nomodā. Eju gar paziņojumu dēli vestibilā, un apcērtos. Skatos divreiz. Nē, man tikai norēgojās. [..]..666. kabinetā. G arī bija ar mums, un, kā sieviete, būdams kosmoss, mierīgi apstiprināja, neskatoties uz manu sintētisko stāvokli, ka ticami, ka es redzēju pareizi.
Pārcilāju, pīpējot, veco, jo jaunais ir pikseļu ķīselis, kurā nav ko redzēt, un..
Sapratu vismaz motīvu, kāpēc pat neiedziļinājos plakāta DON'T THINK vēstījumā.
wysiwyg. if you see.
Tas nenostrādās tā, ka cilvēki tāpēc pavilksies nedomāt, bet mesidži noseivojas. Esot jaunkareivis, bieži saskatīju ar markeri apvilktu mesidžu, kam daudzi nepievērsa uzmanību.
Dažādus, un visvairāk uzvilka tie mesidži, kurus cilvēki apēd, neredzot, ka tajā ir tārpi, vienalga, ka aprakstā tas ir svaigs burgeris.
Viens komisks mesidžs tajā laikā bija Latvijas Balzama akcija "Dzer un brauc", kurā balva bija BMW. Ideja smieklīga arī man šķita, bet kā novēroju, tad erroru tur nesaskatīja. Tieša pamudinājuma nav, jo tas ir joks, vārdu spēle. Ir daudz konkrētākas ideju ieskaldīšanas galvā ar extraboldu. Nepaturu prātā, bet atceros, ka esmu redzējis tik medaini iesaiņotus, kustīgus burgerus, ka mirdzošām acīm, cilvēks nonāk reanimācijā, vai vismaz uz dienu tupus pie poda.
Atcerējos vienu. Dodu mammai telefonu svētdienās skatīties Prieka Vēsti, un pa daļai dzirdu tur notiekošo. Tie ir pietiekami tārpaini burgeri, pilni ar neirolingvistisko programmēšanu.
Doubtfully, tas ir slikti. Kādam labāk pamocīties ar vēdergraizēm, bet uz brīdi būt paēdušam. Ko gan es zinu. Cilvēki, kas tur iet, nav tas pats, kas organizatoru mērķis. Un, tiešām, ko gan es zinu, bet es redzu tur tārpainus burgerus izsniedzam. Esmu jau teicis, ka man redze pasliktinās.
_vēl negrib strādāt_
Pirms sintētikām, es biju jau iekustinājis prātu ar zaļumiem, un tas negrieza maizi kā ar nazi, bet mierīgi lauza.
Tolaik, sācis interesēties par psiholoģiju, brīvdienās vilkdams pa kāsim, izvērtēju, ka Prieka Vēsts ir man nepieņemams bizness, bet nebūt arī nav negodīgs. Ja cilvēks nav kapacitātē meklēt ceļu, un varbūt tas IR viņa ceļš, un Dievs par naudu nav neviena darīšana, ja pats nevar piedāvāt "roku", kad kāds apjucis un maldās.
Toties sintētika, laika posmu vēlāk, izvilka mačeti.
Iegāju ar mammu, nezinu kādā vajadzībā, varbūt vnk aizvedu ar auto, jaunbūvētajā PV angārā. Otrā, vai trešā diena nomodā. Eju gar paziņojumu dēli vestibilā, un apcērtos. Skatos divreiz. Nē, man tikai norēgojās. [..]..666. kabinetā. G arī bija ar mums, un, kā sieviete, būdams kosmoss, mierīgi apstiprināja, neskatoties uz manu sintētisko stāvokli, ka ticami, ka es redzēju pareizi.