zivs -

Šodien, kad jau otro dienu pie manis lodžijā dzīvo balodis, atcerējos, ka tikai retumis, pārpratuma pēc, pagalmā vairs nonāk kāda kaija. Laikam kaimiņi saņēmušies uzlikt kādu ultrafrekvences raidītāju. Pagājšvasar redzēju pagalmā, kā viena pikēja kādai sievietei ar bērna ratiņiem, gar pašiem matiem. Sieviete, pusizspūrusi, izvairījās, un nikni iekliedzoties, svieda rokas uz kaijas pusi.

Man visi putni mīļi, kas nav kaijas. Tomēr, ja dzīvo tieši pie manis, nepārtrauktās, paskaļās riesta dziesmās. Nu zin, dažreiz pieceļos līdz lodžijas durvīm, uz brīdi padzīt prom. Šodien viņš kingā, jau apmeties lejā, uz lodžijas matrača vidus, un aicina beibes – "lūk, man ir ērta, droša vieta. šiki".
Vienā no reizēm, izeju uz sliekšņa, nu lai vismaz apklust, prom nedzenu. Šis man skatās virsū "ūū!", es viņam, ne skaļāk, "ū!", viņš vēlreiz "ū!", vēlreiz atbildu. Apnika, aizlidoja.
Klausoties, un mēģinot to pārlikt pārstāstāmās skaņās, sanāk "ku-ku-ru-ku-kū ku-ku-ru-ku-kū". Kur tur dūjināšana? Nu, laikam ir dažādi seti, un šis ir viens no [izteiksmīgākajiem]. Esmu tehnikas, ne dabas fans un vērotājs. Patika. Ieklausoties, centos precīzi atcerēties. Tā taču arī ir audiobauda.

Pa šo laiku jau atkal paspēja 2x ielaisties pitstopā, un šobrīd staigā pa lodžijas malu, turp šurp, kurkstinādams. Kāpēc man tas patīk?

mirkli vēlāk: Dabūjis kompanjonu. Vai tomēr beibi – neatlaiž ne acu. Tagad viņi te ir divi.
Nope, tikko abi noleca no malas. Baigie gōti. Skaidrs. Ville Valo iedvesmu dzejai no baložiem smeļās.