nekurzeme [entries|friends|calendar] zilnezal [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

domas [12 Apr 2024|04:35pm] es nezinu, kā lai to labi apraksta, bet man ir arvien grūtāk saņemties pierakstīt savas pārdomas par kaut ko, jo manas domas ... kā lai noformulē... karoč... man ir doma galvā... bet tā ir ļoti blīva... vienlaicīgi tajā ir ļoti daudz pārdomu... un ja es to visu gribu pierakstīt... vārdu pēc vārda... tie ir vienkārši nenormāli daudz vārdi. Man vnk rokas neceļas pat sākt. manā galvā tās domas ir tā kā. reizē. tagad. nu, doma par lietu X, konceptu Y. es tam piekļūstu visam reizē, saprotiet? Bet teksts pieprasa izvēršanu, teikumus, viss pēc kārtas jāpasaka. Tas vnk ir pārāk daudz. Es nezinu, vai šo var saprast. Tā ir vēl viena problēma - kuru nemāku īsti aprakstīt. Un savā ziņā tā IR problēma. Ka manas domas kaut kāda ziņā nav vārdi. Nu. Tjipa ir? Bet tomēr nē? Tā ir tāda saprašana? bāc. man nav ne jausmas, kā vispār to aprakstīt vai nosaukt. vārdi vnk. man ir arvien grūtāk to pārnest vārdos. vārdi ir nepietiekami, TURKLĀT, ja gribu izteikties precīzi VĀRDOS, paturot prātā lasītāju, lai kas tas būtu, man jālieto vēl vairāk vārdi, lai precizētu domu. Lai paskaidrotu, kāpēc šis termins, vārds, jēdziens, lai pamanītu iespējamu pārpratumu un uzreiz arī to paskaidrotu. Lai paskaidrotu, no kurienes manā prātā nāk konkrētais vārdu lietojums vai atsauces, kuras varbūt tikai man liekas pašsaprotamas. Neko nekad nedrīkst pieņemt par pašsaprotamu. Man vienkārši. Tas ir heavy. 2 comments|post comment

tas, kā nav [12 Apr 2024|03:56pm] Tie pat necenšas kaut kā izskatīties. Tie necenšas pat izskatīties tā, it kā necenstos kaut kā izskatīties. Tur vienkārši nav, ko pateikt. Tas viss mani ļoti satrauc. Viņi ir kaut kas pretējs kaut kam. Ne-kaut kas. Tas nav tas pats, kas nekas. Ja viņu nebūtu nemaz, būtu labāk. Bet viņi ir kaut kas, kā nav. Par to pat nav iespējams domāt. Tas mani tiešām, tiešām satrauc. Kas mani satrauc? Uz viņiem neattiecas nominatīvs. Mani satrauc ne-kas. Tas ir neatrisināms satraukums. Tas ir neizrunājams satraukums. Valoda nav paredzēta tam, kam nav ne subjekta, ne predikāta. Tam ir paredzēta matemātika. Iespējams, šo uztraukumu var atrisināt. Žēl, ka es nekad neiemācījos matemātiku. post comment

[04 Apr 2024|01:02am] vot. kino pareizi pateica - laika ir, bet naudas nav. atnāku mājās no bolderājas, mājās klusums - dzīvokļbiedrenes vecrīgā. tas ir attaisnojami, paulai tikko salauza sirdi. tad ir jāiet uz vecrīgu. "nāksi?" "laikam jau". vispār nezinu. ja esmu godīga - vienīgais iemesls, kādēļ vispār apsveru iespēju doties uz, faking, atvainojos, "funny fox", ir bezmaksas alkohols, ko bezkaunīgi lieku man pirkt vīriešiem ar laulības gredzenu pirkstā, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem pēc dzēriena saņemšanas uzreiz aiztītos. sauciet to par karmu. bet vispār tas vaibs tur ir pārāk, nu, kā lai to pieklājīgi pasaka – sexual assault core. lol. Ok, patiesībā ir svarīgāks iemesls tur doties – pieskatīt meitenes. viņas ir saprātīgas, par to es nešaubos, bet viņas arī ir jaunas un vienai no viņām ir salauzta sirds. varbūt manī ir atmodies mātišķais instinkts. varbūt es vienkārši meklēju iespēju izgrūst savas dusmas uz kaut kādiem bezsejas vīriešiem, izbaudīt varu ko dod vecrīgas bāru anonimitāte. man arī nav nekāda plāna sapucēties, esmu apģērbusies absolūti neseksīgi – violetā velveta bikškostīmā, gaiši zilā džemperī ar adītiem volāniem un adītā vestē, uz kuras uzadītas mājiņas ar sarkaniem jumtiņiem. turklāt ir viens naktī, es esmu jau mazliet iedzērusi – un es neprotu mēra. tur ir kaut kas psihs - es varu to uzrakstīt, es apzinos to, ka vispār būtu jāiet gulēt. bet pietiek ar vienu diviem dzērieniem, lai mani pārņemtu velns, kas aicina uz baudām, ko sniedz alkohola pohujisms, enerģija un (?). Galu galā, kad biju sīka, galvenais iemesls fantazēt par būšanu pieagušam bija tas, ka pieaugušie var darīt visu, ko grib. (Tad tu pieaudz, un saproti, ka tas ir lielākais dēmons, ar ko jācīnās - griba un spēja darīt visu ko sagribās). (tikko atnāca ziņa kapslokā "NĀC". Laikam jāiet. Lūdziet par mani. Man riebjas tie sarkanie, piepampušie dzērušo britu purni.) 3 comments|post comment

bārs [03 Apr 2024|01:20am] Mani kaitina dzēruši cilvēki bārā kā fenomens. Protams, ja vien pati neesmu pālī. Bet vispār arī tād. Viņu individualitātes izkūp cigaretēs. Viņi kļūst par soundscape, reiboņa tornado, kura epicentrā ir bāra lete – skaidra prāta un kārtības oāze. Es sāku saprast, kāpēc esot bāros tik izmisīgi dzeru un tomēr reti kad sasniedzu apmierinošu reibuma stāvokli. Cilvēki apkārt nebeidz zumēt. Tam ir kaut kāda saistība ar adrenalīnu. For sure. 1 comment|post comment

es un es [11 Nov 2023|08:50pm] šodien esmu ar izteikti plānu ādu. šodien esmu jūtīgs bērns, cilvēks, kuru droši vien dieagnosticētu ar ATS, bet esmu nolēmusi, ka tā ir pārāk liela čakarēšanās. Pietiek ar to, ka zinu, cik jūtīga esmu, cik nepanesama brīžiem ir pasaule jau ar to vien, ka tā ir uztverama visa reizē. Pietiek ar to, ka pati zinu, ka nevaru aiziet uz pasākumu bez milzīgas trauksmes un panikas, ja nezinu konkrētu plānu, telpas izkārtojumu, to, kas no manis sagaidīts. Pietiek ar to, ka es zinu, un varu to kaut cik sakārtot laicīgi apvaicājoties. Es nesaku to sarkastiski. Ir arvien vieglāk. Mani draugi mani zin, es zinu savus draugus. Es zinu, kuri draugi var palīdzēt tikt cauri nepanesami smagu emociju meltdownam, un kuri ir tie, kuriem tas pašiem būs daudz par smagu, bet viņi tā vietā var palīdzēt ar praktiskām lietām. Tāpat, kā draugi zin, ka es īsti nevaru palīzēt ar praktiskām lietām, bet varu atbalstīt, uzklausīt, būt blakus, samīļot. Nevajag pārmest cilvēkiem to, ko tie nespēj. Es tā saku, jo agrāk tā darīju. Šodien esmu maza meitene. Bieži esmu. Bet esmu arī liela meitene. Es varu par sevi parūpēties, bet brīžiem es jūtu sevi kā mierīgu sievieti, brīžam - kā ļoti jutīgu, trauslu, klusu bērnu lielām, dziļām acīm. Tāda es esmu tagad. Tie ir mani divi stāvokļi. post comment

[11 Nov 2023|03:35pm] Apmācies jau simtiem dienu. Šodien vairs negribas līst laukā no gultas. Tāda apātija, tāds nogurums. Loki zem acīm kā laivas dziļi pelēkā jūrā, aizmirsušas par krastu, par atspirgšanu. Ierokos segās kā lācis alā, izlienu tikai, lai nomazgātu seju pēc miega, pirms miega. Lai apēstu gabalu zivs, iedzertu kafiju, tikai tāpēc, ka salda, nekādu nomodu nesniedz. Un ko es ar to darītu. Laukā pelēks, slapjš, pelēks kā aizsaulē. Arlabunakti, labrīt, arlabunakti. 1 comment|post comment

[09 Nov 2023|09:56pm] esmu aleponijā. dzeru portvīnu, runāju ar Annu par principiem, par palīdzēšanu indīgajiem, par vīriešiem. Jūtos šodien mierīga stoiska. Varbūt šodien kaut kas notiks. Jūtos ļoti īsta un ārpus, kā glezna. Jūtos skaista un mūžveca. Kā glezna post comment

atskaite [08 Nov 2023|06:52pm] pie mums šonedēļ paliek paulas draugs janceks no polijas, viņš ienāk manā istabā, apsēžas uz vingrošanas bumbas un ar platu smaidu sejā saka: "sup, nigga?" un pastiepj roku. es aizmetu viņam mandarīnu un stāstu, ka šitos nopirku lidlā, pirmo reizi biju lidlā, iztērēju 30 eiro par diviem milzīgiem maisiem ar gaļu, cepumiem, augļiem, zivīm, auzu pieniem, rīsiem, vēl visādām figņām. māra ir tvaika ielā, biju pie viņas šodien ciemos, viņa izskatās ļoti labi, esot atdzejojusi jau 8 dzejoļus un nokārtojusi publikāciju domuzīmē un strāvā. varbūt man arī jāpierakstās tvaika ielā un jābeidz sevi sabotēt. lai gan iet arvien labāk. uzspīdēja saule. apciemoju mammu, kura dzīvo pie tvaika ielas, viņa teica, ka atzīst, ka pēdējos gadus baidās mani satikt, jo pēc pusaudžu gadiem un izvākšanās katra mūsu tikšanās beidzās ar to, ka viņai sāku močīt par to, kā viņa pret mani izturējusies un viņai kļuvis par smagu. jutu, ka esmu tikusi tam cauri un aizvainojums ir nekāds vai principā nekāds. tāpat arī ar tēvu - aizvakar sazvanījāmies pirmo reizi divu gadu laikā, es viņam teicu, ka man nekad nav bijis tēvs un viņs teica, ka nekad nav sevī jutis tēva gēnu. teica, ka ļoti lepojas ar mani. nākamnedēļ es viņu apciemošu. esmu uzrakstījusi manustrkipu bet nezinu vai man tas patīk, tomēr nosūtīju neputnam bet viņi neatbild nu gan jau ir mēsls. ir ziema, tāpat grūi saprast, ko darīt. bet vispār iet diezgan labi. man vairs nav bail būt vienai. jo visi mani draugi tvaika ielā vai erasmusā. bet h drīz atgriezīsies no lisbonas un mēs varēsim pastaigāties runāties un mīlēties un aizmigt. un tad jau būs mēneša beigas un mēs brauskim uz atēnām. vispār iet labi. tikai jāizdomā, ko darīt. ko vēl darī. kā turpināties. post comment

[29 Oct 2023|07:49pm] labi. jāiztur līdz novembra beigām. tad uz nedēļu brauksim uz atēnām. ēdīsim zivis, ļausim saulei iegrimt mūsu ķermeņos, mīlēsimies pat, ja man būs mēnešreizes un sarunāsimies ar skatieniem. post comment

[29 Oct 2023|07:47pm] - kāpēc mēs vairs tā nebučojamies? - jo tev nepatīk bučoties post comment

uz rudenīgas nots [29 Oct 2023|07:45pm] man jāpierakstās pie ginekologa, jo mēnešreižu sāpes sasniegušas līmeni, kur ketanovs nepalīdz. kaķim kaut kas nav ar nagu un saldētavā ir andreja līķis. žurkas līķis. nav bijis laika apglabāt. āmen 1 comment|post comment

[29 Oct 2023|07:40pm] [ music | gaidas - nāves instinkts ] tas ir kaut kāds nežēlīgs joks. nu no way, ka ir tikai oktobra beigas. šodien gāju uz virtuvi pēc kaut kā garšīga, nodomāju "hm, varbūt jāuzvāra kafija" tad nodomāju "nu nē, tik vēlu nevar dzert kafiju". tad paskatījos pulkstenī un bija pieci. uz brīdi nodomāju - ko es darīju iepriekšējos rudeņus un ziemas? ā, pareizi, dzēru. nav jau brīnums. neiešu taču gulēt piecos. bet ko lai dara? ir tumšs. un auksts. un slapjš. pilnīgs bezceris. sadedzinu sveces istabā, asiņoju. domāju, varbūt jā-embreiso tumsa. klausos bēdīgu mūziku un dzeru. tikai vienu dzērienu. vairāk nav. ledusskapī. naudas arī nav. varbūt drīz būs. bet to nevajadzētu nodzert. bet ko darīt? vnk izvilkt līdz pavasarim? tik stulbi. atrast jaunu hobiju? ko lai, pie velna, dara? post comment

es atkal asiņoju [29 Oct 2023|10:35am] esmu vāja un asiņoju. jau otro dienu. dzeru ketanovu. jau ceturto tableti 48 stundu laikā. nē, es meloju, trešo. bet pirms tam izdzēru sešas ibuprofēna (500) tabletes. jā, es zinu, ka no tā nav lielas jēgas, pērngad pēc gudrības zoba izraušanas man dakteris skaidroja, ka iemesls, kāpēc nav jēgas dzert vairāk par trīs četrām ibumetīna tabletēm diennaktī nav saistīts tik daudz ar nierēm vai aknām, kā ar to, ka viņas vnk sasniedz kaut kādu efektivitātes līmeni un tam ir kaut kāda diennakts kvota. nu, tjipa, nestrādā. es nezinu, kāpēc man tik drausmīgi sāp, tā ir bijis vienmēr. es tikai nesen sāku lasīt, ka varbūt man ir kaut kāda kaite, piemēram, endometrioze (tas nozīmē, ka tie audi, kas glumiem gabaliem izkrīt no manis mēnešreižu dienās, aug ne tikai ap dzemdes sieniņām, bet arī ap citiem audiem, piemēram, olvadiem. to nevar atklāt ar nekādiem rentgena stariem, tikai atgriežot mani vaļā un uzreiz sliktos audus izkasot laukā. izklausās drausmīgi, man ir bail. un man arī nav sava ginekologa. bet pēdējo gadu laikā esmu ievākusi kādus 10 dažādus ginekologu numurus no draudzenēm, paziņām un nepazīstamām sievietēm. es pat esmu mēģinājusi pierakstīties, bet katrreiz, tieši tad, kad esmu sagatavojusies zvanīt, neviens neceļ, bet ja paceļ, tad saka, lai "zvanu rīt". bet "rīt" man nav spēka vai es aizmirstu. esmu vāja un apātiska. agrāk es nezināju par četriem gadalaikiem, kuriem sieviete iziet cauri katru mēnesi, zināju tikai, ka pirms mēnešreizēm sievietes paliek "psihas" un "hormonālas". kopš lejuplādēju aplikāciju "flo", dzīve ir kļuvusi skaidrāka un vienkāršāka, bet vienlaikus tajā ieviesies neliels izmisums, redzot, cik predeterminēta ir mana ikmēneša apātija, bezspēks, galvassāpes un raudulīgums/aizkaitinātība. kad nezināju, kad tieši to gaidīt, jo nesekoju saviem cikliem, pat nepiefiksēju kalendārā mēnešreižu datumus, tad varēju allaž domāt, ka tā ir "sagadījies", ka jūtos kaut kā, ka tam ir kaut kādi zvaigznēs rakstīti, neizskaidrojami, karmiski, nezinu, whatever, iemesli. tagad es zinu, ka iemesls ir vienkāršs - es esmu sieviete. man ir sievietes orgāni. mans ķermenis visu laiku ir pārmaiņu procesā. un es nevaru sevi no tā nošķirt, es nevaru sevi iztēloties kā bezķermenisku būtni, ēterisku gaismas ķermeni, jo mans asiņojošais, hormonālais, mainīgais ķermenis ir iekļāvis mani sevī stingri un neizbēgami. esmu vāja šodien un man tas riebjas, bet vismaz esmu mierīga. varbūt pat pārāk mierīga. bet tas ir labāk, kā būt aizkaitinātai. un jau pēc pāris dienām es atkal būšu priecīga, enerģiska un kārtošu istabu. un šis stāvoklis aizmirsīsies kā neatņemama bet pārejoša daļa no laika, kas turpinās tu-tuk, tu-tuk post comment

[14 Sep 2023|09:58pm] es tevi mīlu tik ļoti, ka iemācos sevi pabarot aiziet laicīgi gulēt dzert divus litrus ūdens dienā doties pastaigā reizi dienā nerunāt par sevi sliktu nedomāt par sevi sliktu es tevi mīlu tik ļoti ka iemācos paņemt pauzi nedarīt sev pāri es tevi mīlu tik ļoti post comment

maigums [14 Sep 2023|09:25pm] tas laikam ir mazliet bīstami, just tādu atdevību pret cilvēku. nu, ja nu viņš nomirst. vai izrādās kretīns. lai gan nu jau pagājuši astoņi mēneši ar astīti, kopš esam kopā, un nekas tāds, kas radītu manī bailes, nav parādījies. parasti jau tas notiek ātri - tev kāds ļoti patīk, tu jūties tik tuvu, un tad ir tā viena frāze, kura tev liek apstāties neticībā. kura šķiet kā pateikta no pavisam svešas, nesaprotamas mutes, citas pasaules, pret kuru tu jūties tāds kā pārāk ievainojams, tāds kā nesaprasts. bet ir grūti noticēt, nu, ka ir kāds tik saprotams. un tik maigs. es neteikšu "tik labs", jo tas allaž izklausās kaut kā kategoriski, kaut kā pēc nosacījuma, kaut kāda rāmja, sastinguma, kas izslēdz cilvēcību. bet viņš ir maigs. un jūtīgs. un vērīgs. un iejūtīgs. un raksta tā, ka es jūtos, kā lūkojoties ievainojamībā pašā, kad lasu viņa sarakstīto. es izjūtu tik lielu maigumu, kādu vari izjust tikai tad, kad tavi audi jūtas droši, kad tavs ķermenis bez vārdiskas pārliecināšanas jūt, ka ir drošībā un ir mīlēts. rīt viņš brauks ciemos, un kad es par viņu iedomājos, es kļūstu maiga. post comment

[14 Sep 2023|07:39pm] saulītes, peciņas, zaķīši, mēnestiņi zaķīši, saulītes, peciņas, mēnestiņi peciņas, zaķīši, mēnestiņi, saulītes reizēm manī pamostas bailes tās ir zaķa bailes, stirnas bailes kad tā krēslas laikā iet cauri biezoknim nervi uztver katru mazāko kustību viņa sper soli pēc soļa kā iedama pa smalku metāla virvi kas nostiepta pāri bezgalībai muskuļi nospriegoti kā stīgas klusums pret to atsitas atklājot, ka arī tajā slēpjas kustība un tā skan gandrīz nemanāmi un sāpīgi post comment

[13 Sep 2023|09:21pm] Esmu iemācījusi sev, kā būt pieaugušajam. Būt pieaugušajam – tas nozīmē būt cilvēkam, uz kuru var paļauties. Cilvēkam, kurš zin, kur kas atrodas. Cilvēkam, kurš ir mierīgs vai vismaz – zin, kā nomierināties. Pasaulei man apkārt ir tendence atkal un atkal izjukt, tā ir kā kā atspulgs ūdenī, kuru atkal un atkal iztraucē vējš un kustība. Tā ir kā atspulgs ūdenī, jo tās konkrētība patiesībā ir tikai ilūzija, tikai mierinājums. Es to zinu. Es to esmu zinājusi vienmēr, tikai agrāk tas manī radīja bezspēcības sajūtu – es neredzēju jēgu pūliņiem kaut ko sakārtot, jo tas viss, galu galā, atkal un atkal izjuks, tas viss, galu galā, ir tikai vibrāciju rotaļa, gaismas un skaņas viļņu atsišanās pret maniem maņu orgāniem, un es nevaru pārlieku paļauties uz savu smadzeņu interpretāciju tam, ko tas viss nozīmē. Bet tad es turpināju eksistēt. Un, lai arī viss turpināja būt tikpat trausls un šķīstošs, viss tomēr turpināja pastāvēt. Vienā upē atkal iekāpt nav iespējams, bet tomēr upe, kurā iekāpt, paliek. Un, ja izmainās upes gultne vai upes posmā izsīkst ūdens, ir gana daudz citu ūdenstilpņu, kurā atkal un atkal es varu kāpt. Varbūt runa nav par upi vispār, bet par ūdeni, kas to veido. Arī ūdens paliek. Kad ūdens vairs nebūs – nebūs arī dzīvības. Tā nu man jāsamierinās ar to, kas paliek un to, kas pāriet un mainās. Kamēr es palieku, man jāatrod veids, kā iesaistīties rotaļā ar visām pārējām pasaules daļām, kuras paliek. Un, kad es beigšos, tad beigsies arī mana kustība, un es varēšu vairs nekad neko nekārtot. 1 comment|post comment

bezmiegs [11 Sep 2023|06:02am] enīvei. droši vien vajadzētu gulēt. ir seši no rīta. cenšos sevi pārmēru nezākāt. nekas, nekas, rīt (šodien) aiziešu gulēt laicīgi un tad pamodīšos arī normāli un režīms būs atpakaļ sliedēs. kam gan negadās laiku pa laikam palikt nomodā ilgāk, varbūt pat visu nakti. mūžīgais jautājums gan: censties iemigt tagad, vai labāk izvilkt dienu un laisties miegā deviņos? nekur man šodien tāpat nav jāiet. es varētu vienkārši laiskoties savā istabā rakstnieku mājā ar aizvilktiem aizskariem. post comment

dr. katz, professional therapist [11 Sep 2023|03:59am] iesaku paskatiities, juutuubee var atrast seerijas. ir labs. shobriid skatos otro reizi, pagaajushi jau kaadi seshi gadi kopsh pirmaas reizes. aizvien censhos saprast, kaa saakt raksriit jaunos tekstus. manii ir tik daudz, bet es nezinu, ar ko saakt. vai tas ir mans udhs? pieraksts telefonaa: "i think i need them to be stories that i'm telling someone. but i can't trick myself - there has to be a real (for me) recipient" post comment

mike oldfield - get to france [09 Sep 2023|11:05pm] katru reizi, kad dzirdu šo dziesmu, es sajūtos es nezinu kā to nosaukt tie ir vairāki vārdi, vairāki sajūtas aprakstoši vārdi viens no tiem ir droši tad ir laikam nostaļģiski, cerīgi? mazliet tā, kā pasaule izskatījās bērnībā - bērnībā, kuras atmiņas man ir savijušās ar sapņiem, kurus bērnībā sapņoju mani sapņi vienmēr ir bijuši tikpat vai vēl īstāki un intensīvāki kā nomoda dzīve es nekad nesaku "reālā dzīve", jo es neticu šim nošķīrumam manos sapņos ir kontinuitāte, tāpat kā nomodā es nonāku vietas, kur esmu bijusi citos sapņos un izpētu tās tālāk es nevaru skriet, bet es esmu iemācījusies lekt ļoti, ļoti augstu un man sanāk arvien augstāk un augstāk es zinu ka tie ir sapņi šajos sapņos bet tas nenozīmē, ka man šķiet, ka tie nav pa īstam. es vienkārši zinu, ka esmu citur. un es lecu tik ilgi un augstu, ka gandrīz lidoju. es biju lielā šķūnī vienā sapnī un visu to sapni ļoti apzināti lecu no sienas līdz sienai, pretējai sienai, lēni pārlidojot 1 comment|post comment

navigation [ viewing | 40 entries back ] [ go | earlier/later ]