| ko darīt |
|
| 01:01pm 18/03/2021 |
| |
negribu stāstīt, kā man iet. gribu raudāt, bet nenāk. laikam jau man iet ļoti labi, ka tā. sliktās lietas ir tik maziņas, ka jāpaiet ilgākam laikam, lai tās sakrātos tik daudz, ka sāk pilēt.
pēdējoreiz es raudāju, kad mēs tikko ievācāmies šajā dzīvoklī. raudāju, jo palika bail - pirmo reizi divdesmit gadu laikā nedzīvoju Rīgas centrā. un tie pirmie trīs dzīves gadi, ko pavadīju Tukumā, īsti neskaitās, jo tad jau es pati nekur no sava prāta nedevos. jā - un ne jau no pašas nebūšanas-centrā man palika tik baisi, bet no tā, ka šīs pārmaiņas, kā visas citas pārmaiņas, atgādina par to, cik viss ir nepastāvīgs, un līdz ar to atgādina par nāvi.
brīžiem man šķiet, ka es esmu samierinājusies ar nāvi, bet vai tas tiešām vispār ir iespējams? man taču nav ne jausmas, uz ko es lieku savas likmes. tā nu sevi mierinot es nonācu pie teorijas, kas aizgūta no leibnica idejas, ka mēs dzīvojam vislabākajā no realitātēm (pārfrāzējot). un es domāju - kāda gan statistiski ir iespēja, ka es vēl neesmu mirusi? un es nospriedu - varbūt, tā kā šī realitāte, ko es piedzīvoju, ir vislabākā iespējamā, tad šajā realitātē es nodzīvošu līdz sirmam vecumam. un visi cilvēki nodzīvo līdz sirmam vecumam.
bet cilvēki taču mirst - jūs teiksiet. bet varbūt cilvēki nomirst manā realitātē, jo tas ir nepieciešams, lai šī būtu realitāte, kurā es nodzīvoju līdz galam. un gluži tāpat es esmu mirusi jau simtiem reižu citu realitātēs, un tas ir bijis nepieciešams, lai viņi nodzīvotu līdz galam. un tā visu laiku realitātes sadalās.
man patīk tā domāt. turklāt nāvi - savu nāvi - taču tu nevari pieredzēt. tā vismaz saka.
protams, te rodas vēlviens jautājums - kāpēc pieņemt, ka tieši ''nodzīvot līdz galam'' ir labākās iespējamās realitātes mērs?
uz to nu es nevaru atbildēt. turklāt bieži vien zaudēt draugu liekas briesmīgāk, kā zaudēt pašam savu dzīvību.
un no tā man ir bail - jo vairāk man ir draugu, jo krasāk es apzinos, ka man būs jāpiedzīvo vairāk nāvju. protams, līdz pienāks manējā. un visi šie cilvēki ir tik ļoti neaizvietojami, tik īpaši, tik mīļi, ka tad, kad viņi nomirs, tur paliks tukšums, ko nekas neaizpildīs. pagātnē paliks atmiņas, bet tagadnē - tukšums.
bet te nu man atkal patīk atcerēties par vonnegūtu un lopkautuvi nr.5 un trafalmadoriešiem - kuri laiku pieredz reizē - un kuriem miris cilvēks ''vienkārši šobrīd nav formā''. bet citos laikos viņš turpina būt dzīvs. jā, un tad man patīk atcerēties par ideju, ka laiks ir kā lazanja - kas arī paredz tā notikšanu vienlaicīgi un vienmēr. varbūt mūsu dzīves ir kā platē ierakstītas dziesmas - katra daļa dziesmas ietver visu dziesmu, un noskanējusi dziesma tikai tagad ir noskanējusi, jo pagātnē tā turpina skanēt, tā ir ierakstīta uz mūžu. un mūsu apziņa ir kā adatiņa - kurai viss pieejams tikai uz mirkli, ne viss reizē.
ir grūti domāt par nāvi. pirmo nāvi es pieredzēju, kad nomira mans kāmis. viņu noknāba vārna. viņš bija dzīvs un tad - čušs. nekustīgs ķermenis. otrā nāve, ko pieredzēju, bija mūsu kaķis Kārlītis. Viņam naktī sākās krampji, un es viņu aijāju rokās, līdz viņa ķermenis atslāba. čušs. un tu pēkšņi līdz mielēm sajūti, ka esi viens telpā. kaut kā vairs nav.
bet es nezinu, kas tas ir. un es nepiekrītu tiem, kas saka, ka miris ķermenis šķiet kā aizmidzis. miris ķermenis šķiet tukšs. kā mīksta mantiņa. tagad to piepilda tikai manas atmiņas. |
|
| |
|
Read 2 - Post |
| |
| kā jums iet? |
|
| 01:18pm 18/03/2021 |
| |
man šķiet, ka es vairs pat neizjūtu stresu, ko man vajadzētu izjust. stresu, kas ir jau kļuvis par pieradumu. stresu par kovid, par vecmāmiņu un vectētiņu, stresu par naudu, par bezdarbu. stresu par to, ka nevaru aktīvi iesaistīties sociālā dzīvē. stresu par iespējamu karu. vienmēr, kad kāds nelaikā šauj salūtu, man paliek bail, ka tās ir bumbas. un es domāju ''varbūt šī tiešām ir tā reize''. jo neviens, kurš ticis nobumbots, taču nav ar to rēķinājies. tu nekad negaidi, ka kaut kas tāds notiks ar tevi. stresu par zobiem - man tie ir tik slikti. stresu par dzeju - ka es rakstu briesmīgi. vakar nosūtīju satori pāris dzejoļus un tagad gaidu atteikumu. stresu par to, ka es nespēju būt tik atvērta, cik gribētu būt. stresu, kas padara pārlieku uzmanīgu. stresu, kas neļauj atslābt, jo liek baidīties, ka tad nepatiksi cilvēkiem. stresu, jo šķiet, ka esmu par daudz. stresu, jo bail, ka kaut ko neredzu un nesaprotu.
kā jums iet? kā ar kovidu? kas jums pietrūkst visvairāk? |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
| vēl mazliet par drīz klajā nākošo krājumu |
|
| 01:59pm 18/03/2021 |
| |
"Krājumu īpašu padara tas, ka dzejoļi attēloti gan klasiskā - latīņu alfabētā - gan ar morzes koda zīmēm, tādā veidā akcentējot darbā ietverto pamatmotīvu - signālus, kas izpaužas gan savstarpējā komunikācijā, gan komunikācijas trūkumā, gan mūsu saskarsmē ar apkārtesošo pasauli; par cilvēku/subjektu kā punktu starp citiem punktiem un to savstarpējām attiecībām.
Dzejas krājumam tiek radīts Karlīnas Martas Zvirbules vizuālo interpretāciju buklets/burtnīca, kas būtu papildinājums grāmatā esošajiem dzejoļiem, tostarp iekļautais morzes kodā attēlotais teksts. Kā pati māksliniece skaidro - pirmelements ir punkts, ar ko veidojas telpa - vieta sabācziņai savstarpējām attiecībām. Pirmelementa vizuālā identitāti ir punktmatricās izkārtota grafika, kurā tos savieno taciņas, nejauši artefakti, piezīmes, sabiedriskā transporta maršruts, kas sadiegti tā, lai iespējams nosūtīt ar telegrāfu."
Es nevaru iedomāties labāku mākslinieci, kurai lūgt interpretēt savus tekstus vizuāli.
Un vispār
bāc
man tik žēl, ka nevarēšu uztaisīt ballīti. bet kaut ko jau sadomās. varbūt kādu tiešsaites lasījumu. Tad jau redzēs. |
|
| |
|
Post |
| |
| |
|
| 10:59pm 18/03/2021 |
| |
“Subhuti bija Budas māceklis. Viņš spēja saprast tukšuma spēku, viņš saprata arī, ka nekas nepastāv citādi kā tikai iekšejā un ārējā attiecībās.
Kādu dienu Subhuti pacilātā tukšuma noskaņojumā sēdēja zem koka. Ap viņu sāka birt ziedi.
Tu ļoti labi runāji par tukšumu, dievības čukstēja
Bet es taču neesmu runājis par tukšumu, Subhuti iebilda
Tu neesi runājis par tukšumu, mēs neesam dzirdējušas tukšumu, atsaucās dievības, - tas ir īsts tukšums.
Un ziedi lija pār Subhuti kā lietus.”
/Ne vējš, ne karogs. Tulk.M. Vecvagars, R.Kalniņš. Avots, 1991. 9.lpp/ |
|
| |
|
Post |
| |
|
|