| mūžīga izplešanās; mūžīga tuvošanās |
|
| 11:45pm 27/09/2020 |
| |
logos dziest gaismas
uz mirkli viss sastingst
tu zini
ka kāds dodas miegā
ka kāds kādam pietuvojas
ka kāds attopas palicis viens
tas par ko nevar runāt
turpina pulsēt un augt
arvien tālāk un tālāk
viens no otra
telpa un laiks
klusums un balss
tumsa ir rijīga
tā pielavās no mugurpuses
un aizklāj tavas acis
kā draugs kā mīļotais kā ienaidnieks
kā tas ko nevar atgrūst
kā tas ko nevar iegūt
ne līdz galam
logos dziest gaismas
cilvēki elpo no mutes mutē
atdodot to par ko nevar runāt
atdodot to par ko nevar klusēt
par tavu balsi es atdotu visu
ko neesmu vēl paspējis pateikt |
|
| |
|
Post |
| |
| 23:23 |
|
| 11:47pm 27/09/2020 |
| |
tu pievienojies man uz vienu soli
kuru speram it kā drosmīgi
it kā no bailēm
kā tumsā brienot cauri mežam
mūs vieno iela
ass nogrieznis
kvartālam apkārt lienoša
bezgalīga čūska
ir tik skaista nakts
maldugunis iezīmē ceļu
pa lēzenu nogāzi ripinas
vēja slotas un pudeļu korķi
tu aizdedzini savu seju
paņem manu roku
redzi te
mani pirmo reizi aizķēra
malduguns liesma
un piespied to pie savas pieres
publiskas dekapitācijas vairs nav modē
bet te nu mēs stāvam
aiz muguras melnas cementa krustceles
un tu svilini manu roku
ar grēku kas nekad nevienam nav piederējis
tikai iezīmējis ar kaunu
tu izkūsti un kļūsti par soli
kuru speru it kā drosmīgi
it kā no bailēm
kā tumsā brienot cauri mežam
ir tik skaista nakts
dziest maldugunis
un kaut arī esmu kļuvusi akla
es zinu
čūska ir rijusi savu asti |
|
| |
|
Post |
| |
|
|