Katrreiz, kad jūtos slikti par to, ka nenodarbojos ar labdarību, mierinu sevi ar domu, ka man ir pietiekami daudz tuvinieku, kuriem mana uzmanība ir vairāk vajadzīga.

Arī jūs, mīļie ziedotāji un labdari (kas ir labi un pareizi), padomājiet, vai jūsu tuvinieku sirdis nav nosalušas laikā, kad cenšaties pārējo pasauli piesildīt.

Kolektīvajās dāvanās nedrīkst ļauties vēlmei sākumā samaksāt no sevis un gan jau vēlāk visi atdos. Jāmācās no kolēģiem, kas sākumā naudiņu savāc un tad nopēk to, kas par savākto sanāk.

16 stundas darba.
Vēl kādas 6 stundas priekšā.

Brīnījos, kāpēc ir tikai astoņi, bet mans organisms jūtas jau kā vismaz divpadsmitos naktī. Nupat sapratu, ka mana darbadiena šodien sākās 6:30, dah.

Un vēl - foršie ārsti ir riktīgi forši. Manējais pats pieteicās savākt mani no centra un aizvest uz slimnīcu. :)

Viss iet uz to, ka Štokenbergu ievēlēs, gan jau viņš iespēs pabūt arī Ministru prezidenta krēslā.
Bet vai tad, kad viņš atradīsies Godmaņa vietā, šie paši vārdi iegūs taustāmu rezultātu?

Ja ne Rojas mežu un purvu, Liepājas piekrastes, relatīvi tīrā gaisa un praktiski nekāda terorisma, es teiktu - Arvīd, braucam prom no Latvijas.

Nu re, ap 25 gadiem man beidzās apziņa, ka es varu visu, ja vien gribu. Uzkrātā pieredze un līdzšinējais dzīvesveids ir novilcis strīpu, pasakot, ka par mūziķi, piemēram, es vairs nevaru kļūt. Arī par pilotu diez vai. Vai aktrisi, vai topmodeli. Arī top-tusētāja vai vakara zvaigzne es diezin vai jebkad būšu.

Dzīvesveida gultne ir pietuvinājusies vienam spēju un nodarbju lokam un attālinājusies no cita.

Būs jāpalasa vēl, ko vīrs man cibā ir komentējis attiecību pirmsākumos. Tik uzmanīgi, tik atbalstoši, ka neviļus sasmējos par tiem pāriem, kuri šobrīd atrodas tai fantastiskajā, bet brīžiem, no malas skatoties, smieklīgajā pirmajā attiecību gadā.

Ar labunakti.

Uz brīdi sagribējās būt tādā riktīgā Latgale rautā kopā ar vienkāršotiem cilvēkiem, puišiem, kas dejo dejošanas pēc un kūsājošu zaļumballes enerģiju visapkārt.

Pašķirstīju cibu - es varētu mierīgi piesavināties avatar teikto par

• "Ir tik skaisti, kad tev darbs un cita laicīgā dzīve nenovērš uzmanību no patiesi svarīgā. Man ir jāiemācās labāk koncentrēties, meditet skudru pūznī. Es kļūstu pārāk lēni, ir jāpaspēj līdz nāvei."
• "Es labprāt kaut kur vēlāk uni līmenī pamācītos [..]. Tikai Latvijā to [..] nevar [..]. Īstenībā, abus es varu (pamācīties) arī savā istabā."

(šeit)

Gandža šorīt pārspējusi pati sevi - nevis sagrauzusi, bet sasmalcinājusi un apēdusi manas brilles. Tagad zīlēju: caurejas zāles, daudz ūdens vai ticēt, ka viss būs labi.

Inerces pēc Wikipēdijas vietā atvēru Cibu un tā vietā, lai lasītu par saules sistēmu, šobrīd pašrealizējos un paužu savu viedokli. Labi vismaz, ka es apzinos šo savu vājību.
-------------------------------------
Pieskaitu sevi pie ne-patriotistiem. Ko gan es mācīšu saviem bērniem? Mīlēt dabu, cienīt līdzcilvēkus, zināt vēsturi, bet vai mīlēt Latviju?

Nez. Pagaidām vienīgais patriotisms balstās uz bailēm, ka manu sētu (ja man tāda būtu) kāds varētu atņemt. Ka kāds varētu atnākt ar vēl lielāku ego un justies šeit kā mājās. Bet vai tas ir patriotisms? Drīzāk gan mīlestība pret dabu, privātīpašumu, mērenu izolētību, mieru. Ar to arī mans patriotisms aprobežojas - ar mērenu pateicību par to, ka ir valsts, kas šīs pamatlietas lielākā vai mazākā mērā nodrošina. Bet neprasiet man tāpēc karogus kārt.

"Vislielākā kļūda ir turpināt ticēt mītam, ka kaut kādā veidā ir iespējams kļūt bagātam, ieslīgstot parādos, nevis būvējot pamatus sevis finansēšanai."

Man katru rītu ir opcija: paklausīt pieradumam un braukt pāri vanšiniekam ar sabiedrisko vai arī iet kājām. Šīrīta sajūtas sastāvēja no skaļa - brauc, un pavisam klusa - ej kājām. Paklausīju intuīcijai un gāju kājām. Rezultātā saskrējāmies ar Guntu tieši tajās 5 minūtēs, kad viņa bija iznākusi ārā. Sirsnīgi.

[Tas pats ar vīru - atliek tikai padomāt par kaut kādu sīku un gandrīz neiespējamu attiecību niansi, un gandrīz vienmēr tā izrādās patiesa.]

Morāle - ieklausies biežāk intuīcijā, nevis ego.

Pirmo reizi šogad sagribējās Ziemassvētkus.
Tas RollingStones un mandarīnu iespaidā. Pipakūku garšas un svecītes vēl pietrūkst.

Vispār - Ziemassvētki pat varētu nebūt, man laikam galvenās ir tās sajūtas, kas rodas tumšos ziemas vakaros pie pipakūkām, karstvīna, kamīna un skujām. Rāms miers pašā ziemas melnumā.

Sapriecājos, cik labi skan - zāpaciņi..

Pēdējā laika fetišs: make-up studio.
Esmu pavilkusies par iespēju izveidot kārtīgu acu ēnu paleti ar ēnām, kādas konkrēti man vajag, bez nekā lieka.

"(..) Ja mani aiztur policists par satiksmes noteikumu pārkāpumu, man ir izvēle, vai es tur šaipos, koķetēju un mēģinu sarunāt vai es apzinos, ka esmu kļūdījusies un pat nevedinu policistu uz tādām domām, ka mēs ar viņu kaut ko varam sarunāt. Protams, tie ir sīkumi, bet no tā viss rodas. Tas ir atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā es uzņemos atbildību par savu dzīvi."

(c) Diena

Galovīnzzzzz.

• Gandža sagrauzusi manu biznis telefonu tā, ka nav vairs patīkami lietot,
  
• Vakardienas "Mazais Eijolfs" likās tāds vārs mēģinājums paeksperimentēt ar Skandināvu raksturiem (kur tur bija kāds Skandināvu raksturs...), atainot cilvēku egoismu un vājumu,
• Love is in the air again,
• Gribas siltās zeķēs mājās pie tējas un grāmatām,
  
• Darbos neitrāls pašapmierinājums iestājies,
• Atsāku sportot - tās tomēr ir viens no ērtākajiem veidiem, kā ieviest pozitīvas izmaiņas ķermeņa ķīmijā,
• Prioritāšu listē grūstās atziņa, ka es patiesu gandarījumu un pašvērtības sajūtu gūstu tikai pēc tam, kad paveikts kaut kas grūts, kas prasījis piepūli.

Vēl varētu pievienot kaut ko no nesenas sarunas ar dj par sievieti starp vīriešiem. Es sūdzējos, ka mana pašapziņa un pašvērtības sajūta šobrīd sūkā un ka tas īsti neiet kopā ar to, ka es jūtos pārāka par vidusmēra sievieti. Viņš atbildēja ar šādu domu - vīrieši un sievietes katrs skrien kaut kādā vienā vidējā ātrumā un katram ir kaut kāda vidējā nastiņa ceļama. Ja tu, sieviete būdama, pamēģini pacelt vīrieša nastu, tad nebrīnies, ka skriesi lēnāk . Tāpēc tev arī rodas mazvērtības sajūta, ka citas vidējās sievietes tev paskrien garām, bet citiem vīriešiem tu arī netiec līdzi.
Man gribas ticēt, ka beigās tiks vērtēts kopējais ieguldījums - cik tālu ar cik smagu nastiņu es esmu aizskrējusi.