Neatkarīgā kārtējo reizi apstiprina, ka ir diezgan padebils mēdijs.

Šaubos, ka t.s. žurnālists, kas šo rakstu ir uzģenerējis, patiešām ir lietas kursā, ko nozīmē pārvaldīt etiķeti un ko nozīmē iemācīties dejot. Un lai nu kam, bet prezidentam jāpārzin abi - gan etiķete, gan dejotprasme.

Runājot par tiem 1500 latiem - mēs par viena valša iemācīšanos izdevām teju 200 latus, un lietišķajai etiķetei augstskolā man pat bija veltīts vesels kurss. Tāpēc nevajag d***ties par izdevumiem, kas ir pamatoti un nepieciešami amata pildīšanai. Rodas sajūta, ka Neatkarīgās žurnālistiem rociņas par īsu, lai aizsniegtos līdz tiem gadījumiem, kad patiešām izdevumi ir neattaisnojami, tāpēc jāuzģenerē "sensācija". Vienīgais, ko žurnālists ar šo rakstu ir paveicis, ir reklāma Mr.Škutānam.

Rezumē - mīļie reklāmdevēji, lūdzu, maksājiet avīzēm vairāk, lai avīzes varētu atļauties profesionālus žurnālistus, nevis kaut kādus dīķa dūņu kūlējus.

Pirmā mana/mūsu vēlēšanās Ilvas dāvātajai Princesei Vardītei (izdomā trīs vēlēšanās un apēd) būtu - lai Brenda un Gandža sadraudzētos.

Nottinghillas beigās ir epizode, kur Džūlija Robertsa guļ parkā uz soliņa ar galvu Hjū Grānta klēpī. Viņš lasa avīzi, viņa vēro bērnus parkā. Tādas izjūtas man ir par šīm brīvdienām.
Pēc mierīgiem weekendiem ar grāmatām, tēju, filmām un pledu ir lielāka vēlme doties uz darbu.

Un vēl man liekas, ka šogad atvēršu mērķa krājkontu zemītei priekš lauku mājas.

Nesen sūdzējos sev par radošu darbību trūkumu, bet - patiešām! - mājās stāv auskaru un visādu incantu lietiņu 'detaļas', un puķupodi prasās atdzīvināties.

Thnx wunjo par ierakstu.

Ir cilvēki, kas dzīvē ir daudz sasnieguši, ar lielu pieredzes bagāžu un vēlmi tajā dalīties, lai citi, mazāk pieredzējuši un veiksmīgi no viņiem varētu mācīties.

Baigi grūti ļaut šādiem cilvēkiem saprast, ka man nav vajadzīga lieka informācija (jau tā informācijas pārbāztajā laikmetā), ja es to pati neesmu prasījusi. Man tas ir baigais enerģijas patēriņš - uzklausīt lietas, ko nevēlos dzirdēt, no cilvēka, kuru nevēlos aizvainot.

Konsultants ir cilvēks ar zināšanām un pieredzi noteiktā nozarē, kurš ir spējīgs atbildēt uz jautājumiem un sniegt risinājumus dažādām uzņēmuma problēmām. Latvijas 23-gadīgie konsultanti uzvalciņos ir projektu vadītāji vai speciālisti, nevis "biznesa konsultanti".

Uz darbu parasti, arī šorīt, braucu ar riteni un klausos savu mūziciņu. Pasmaidu autobraucējiem, kad mani palaiž, nočortojos par stulbiem gājējiem - kopumā esmu neitrāls un patīkams ceļa lietotājs.

Šorīt uz veloceliņa man blakus piebrauc krievu pusmūža vīrietis - vai negribot braukt ar viņu kopā (Wtf? kompāniju viņa velosipēdam sastādīt????). Visnotaļ pieklājīgi pasūtīju viņu d***t.
Rīgā uzrunas uz ielas man izraisa ļoti negatīvas izjūtas, kamēr ārvalstīs es no sirds priecājos par tādām. Laikam tāpēc, ka rīdzinieku mentalitāte parasti slēpj kaut kādu vajadzību, nevis vienkāršību un sisrnību bez jebkāda nodoma.

Baterijas uzlādētas tiktāl, ka pat sagribējās šeit ierakstīt:

1) Rīga 6:00 no rīta ar saviem bomžikiem, miegaino tramvaju un autoostu pagaidām vēl nevar nogremdēt mierpilno sajūtu.
2) Tiem, kas popularizē Latvijas tūrismu, vajadzētu pašiem vairāk paceļot, lai saskatītu tās lietas, kas mums tiešām ir unikālas, nevis popularizētu Ventas rumbu kā platāko divmetrīgo ūdenskritumu Eiropā :)

3) Kaut kur dziļi vēl runā tā sajūta, kas pārsteidza uz klints pārkares, guļot un skatoties 40 metrus lejā uz Eiropas jaudīgāko ūdenskritumu. Turpat vēl runā arī kalnu strauta ūdens un lielā, stiprā klints. Nevajag nekādus psihologus, pietiek vienkārši paklusēt kopā ar klinti, un tu esi nolikts pie vietas.
4) Man patiesībā nav bail no augstuma.

ja es būtu jauns uzņēmējs, kas grib kaut ko tirgot, tad tās būtu pirmās nepieciešamības preces.

[Aikzulisēs sarkastiski smiekli. No zāles atstkan komentāri par aizņemtām nišām un miljonāriem.]

Mass market = cilvēku kopa, kas ir gatavi tērēt naudiņu visādām dīvainām jaunām lietām un tāpēc ir interesanti ideju attīstītājiem un jaunajiem uzņēmējiem.
Kā noskaidrot, kādi produkti ir vajadzīgi mass marketam? Nekā. Katrreiz, kad cilvēkam, kurš mēdz iztērēt naudiņu visādām jaunām fīčiņām, pajautās, ko viņš domā par jauno fīčiņu, viņš atbildēs, tas taču ir baigi forši un jā, to taču pirks! Patiesībā viņš naudiņu tērēs randomā, jo jaunu fīčiņu ir daudz. Bet pozitīvi atbildēt un mutiski atbalstīt ir mass market dabā.

So - jaunu fīčiņu pirmsieviešanas aptaujas ir vienīgi paskopas uzmanības pievēršanas tūlis, nevis market research.

Nets pilns ar rakstiem un komentāriem par vardarbību pret bērniem. Pareizi - par šīm lietām ir jārunā. Kaitinoši ir vienīgi pārspīlētā atsauce uz valsts institūcijām, kas "neko nedara", kam ir "nepietiekama līdzdalība/uzraudzība/vāja atbildīgo institūciju sadarbība".

Mēs taču runājam par ģimeni, kur "valsts institūcijas" nevar izstāvēt klāt. Vai pieaugušais nesitīs bērnu tāpēc, ka baidīsies no bāriņtiesas? Vai bērns sevi aizsargās pirms sišanas iekunkstoties - atceries, ka mani aizsargā likums un policija... Pat ja pieaugšais nobīsies no "soda", vai tas ierobežos morālo teroru "tā kā iesist es tev nevaru..."?

Nez. Man liekas - labi, ka bāriņtiesas un "valsts institūcijas" ir, bet beidziet viņas vazāt pa mēdijiem, izvēloties vieglāko ceļu - bleimot valsti pie indivīda morālā kretīnisma. Neakcentējot to, kāds lohs ir cilvēks kā indivīds, veidojas t.s. "kolektīvā atbildība" - vainīgi taču ir visi (t.sk., valsts institūcijas), ne tikai es kā pāridarītājs => kolektīvā atbildība tikai turpinās veicināt individuālo bezatbildību.

Meklējam IT administratoru uzņēmuma datorsistēmas uzturēšanai. Uzņēmumā ir 6 datori, lietojam MS Office + gr.ved. programmu Uvis. Mums ir 1 Linux, Samba serveris, kas uztur iekšējo tīklu. Līdz šim IT pakalpojumus esam pirkuši kā ārpakalpojumu => nemeklējam full time darbinieku, bet drīzāk gan pakalpojuma sniedzēju.

Papildjautājumus / pieteikumus uz zix et inbox punkts lv.

Kaut kad jau esmu minējusi, ka laiku pa laikam man parādās nelieli kompleksi, komunicējot ar perfekti koptām/ģērbtām/slaidām sievietēm. Pat apzinoties, ka morāli esmu stiprāka un gudrāka.

Bet stāsts ir par novērojumu. Mans darbs ļauj laiku pa laiku tikties ar ārvalstniekiem, kam kabatiņā ir pietiekami naudas, lai viņi gribētu vismaz painteresēties par biznesa / investīciju iespējām Latvijā. Man netrūkst ne šarma, ne ziņāšanu, nedz arī pieredzes, lai spētu atstāt labu iespaidu un reizē atšķirtu nopietnos no lunātiķiem.

Tālāk stāsts turpinās par francūžiem un itāļiem. Neatkarīgi no tā, cik nopietnas ir viņu biznesa intereses, valodas dēļ viņiem ir vajadzīgs tulks, pareizāk sakot - tulce, vai pat vēl labāk - tukces. Pirms pāris mēnešiem tikos ar vienu no lunātiķiem, kas bija atbraucis uz Latviju piena upes ķīseļa krastos lūkot. Viņš pats bija safrizēts un sačirkots kā no biznesa žurnāla vāka. Līdzi personiskā asistente 90-60-90, kurai pat es mulsu blakus stāvēt un tullce, kuras svārku garums atbilda tam, par kādu es sensenos laikos dabūju pa kaklu no Juridiskās augstskolas sabiedrisko attiecību speciālistes.

Šodien bija ciemos itālis. Viņa biznesa nolūki pamazām iegūst nopietnu statusu, bet arī viņam bija tulce līdzi, kā izkāpusi no Palacco Italia ar tādām kurpītēm, kādās velopedāļus nepamīt, lai tiktu ātrāk garām Rīgas sastrēgumiem. Viņa stādījās priekšā kā pārstāve Latvijā. Manas zināšanas krietni pārsniedza viņējās, bet vienalga brīžiem sajutos viņas žilbinošā smaida ēnā.
---------------------------
Kolēģis teica - tāda ir viņu taktika - viņi uztaisa biznesiņu Latvijā, lai būtu legāls iemesls sievai teikt, ka brauc biznesa darīšanās uz Latviju un tā vietā pāris dienas atlaist Rīgas bāros un patusēt ar čikām. Piedodiet, lūdzu, visi tie, uz kuriem mani aizsoriedumi nav attiecināmi. Arī mans šodienas itālis izskatās vairāk biznesa, nevis šarma vadīts, bet vienalga tulču ārējais veidols ir pietiekami pamanāms, lai neliktu kaut nedaudz aizdomāties.

Pilnībā pievienojos domubiedriem, kas uzskata - visas slimības sākas galvā.
Varētu vēl pielikt banāli draudzīgo "Think positive!"

Pašreiz it kā ir challenge darbos, ko vienmēr esmu gribējusi, ir lieliskas attiecības, bet pietrūkst kaut kā būtiska un nedefinējama. Jau kuro dienu pie grāmatplauktiem cenšos atrast kaut ko, kas mani garīgi pabarotu.

Meklējos, bet laikam nemāku meklēt. Vai arī neuzklausu sevi līdz galam.

Būs patiesai arī darbā un pret cilvēkiem, ar kuriem ikdienā esmu divkosīga un kuriem nevaru pateikt to, ko par viņiem patiešām domāju.
=========
Pēc Cālīša lekcijām arvien biežāk uzpeld doma, ka rīkoties saskaņā ar to, ko uzskati par pareizu (attiecībā pret savu vērtību sistēmu), patiešām ir challenge. Pārāk reti domāju par to, kā darītu, ja pēc mēneša vai gada man vajadzētu mirt.

Tas saucās: atvēru TVnetu, lai bišķi atpūstos no darba: [šeit]

Nupat tikai sāku apzināties, ka vadītājs ir profesija.

pieder manam ex-kolēģim Edijam, kurš uz manu - kā tu mani atpazini?! - atbildēja ar:
- Nu kurš ta' vēl narkomāns pa Rīgas centru darba laikā uz ričuka nesīsies, ja ne tu?

Vakar, stāvot Uzvaras dienas svinību sastrēgumā, domāju, ka esmu rasiste, bet laikam tomēr neesmu vis.

Man riebjas nevis tautība, bet gan cilvēki, kas par sevi var pastāvēt tikai barā, kam vajag iemeslus provokācijai un kam tikai padod iemeslu legāli iedzert publiskā vietā. Tikai sakritība, ka šo man tik netīkamo sabiedrības daļu pārstāvēja vakar krievu demonstrācija (cik no viņiem vispār kratīja, ko nozīmē "ģeņ pobeda"), bet diezgan līdzīgas ir arī latviešu un cittautu aktivitātes.

Vakarnakts vizītes galvenais ieguvums: nostiprināta sajūta, ka (1) bars ir vara un (2) indivīds neko neiespēj pret bara instinktu.