Lomkas pēc brīvdienām.

Šis saraksts tapa pēc tam, kad konstatēju, ka neesmu vienīgā idiote ar vajadzībām pēc mīļiem vārdiem ikdienā - tādas ir gandrīz visas man pazīstamās sievietes. Tāpēc, lūdzu, dārgie vīri, bojfriendi, vecpuiši un mazgadīgie, lasiet un lieciet aiz auss. Pat, ja dažas lietas liksies neiedomājamas vai smieklīgas, sadzīvē laimīgi būs tie, kuri spēs tās ņemt vērā.
( par sievieti )

Drausmīgi depresīvs rīts un vēl depresīvāka nedēļa solās būt.

Īstenībā reti kurš 20-30gadustarpasgadnieks pērk zemes un būvē mājas. Parasti tas notiek pēc 40, kad esi noparkojies un sāc jau pietiekami daudz pelnīt.

Man riebjas tie ieraksti: "cik foršs ieraksts" un "vī, cik skaista bildīte", jo viņi vērtē.

1. Atelpojusi mazliet esmu, nu varētu sākt pilnvērtīgi atpūsties, a nekā - rīt atkal uz darbu. Saprotu, kāpēc vajadzīgi 2 nedēļu atvaļinājumi.
2. Nākamgad laikam būs gavēnis jāietur. Gribasspēka profilaksei + varbūt atturēšanās no kaut kā radīs kaut nedaudz no Liledienu svētku sajūtas (ne reliģiozā (nenormālākais nihilisms iestājies attiecībā uz jebkādu reliģiju), bet gan pašizaugsmes un kaut kā pārvarēšanas ziņā).
3. Kur var dabūt bērzu sulas? Ļoti gribu, daudz gribu.

No rīta svēru 66.7 kg. Tagad, pēc Lieldienām - 69.1.

Publiski paziņoju, ka sirkes jaunkundze šodien (pat viegli paģiraina viņa spēj izskatīties brīnišķīgi) solījās beigt tusēšanās vilni. Nu, nu. :))))
Tātad, ja viņa nepildīs:
1) es tad laikam būšu slikta draudzene, kas ļaus palaist vaļu,
2) kārtējo reizi secināsim, ka nav ko prātīgi izvirzīt nepildāmus solījumus... :)

Šī gada Lieldienas, tāpat kā 2007. gada Ziemassvētki, atnāks negaidītas. Negribu es nevienas mammas pusdienas, negribu sisties ar olām, pat krāsot olas negribu, negribu lielveikalu ažiotāžu ar nieciņiem Lieldienām.

Zabesīja man visas šīs tradīcijas.

Piebesījis jau kuro dienu būt ap 22:45 mājās.
-----------------------------------------------------
Sarunāju "pa lēto" jeb "brālēns no Bauskas līdz Ķekavai paraus" tikt uz mājām. Izbraucām pirms septiņiem. Pusceļā Mersim gultnis atteicās tiktāl, ka no Iecavas līdz Baldones pagriezienam braucām ar 10 km/h.

Vienīgais, ko šobrīd vēlētos, ir sajust saullēktu - sārtu, dzidru uzvaru pār nakti kaut kur kalnos.

Manā astroloģiskajā kartē (www.astro.com) bija baigi labi pateikts:
"If you are able to raise the interests of your mind from common and trivial things to moreprofound subjects, your intellect will become very philosophical and attracted by law andpeace, and it will be more intuitive than rational. In any case your life will be colored byimpulsive and rather stubborn tendencies on your part, creating some inclination to go toextremes.[..]

The demands of this position are simple: exert yourself in acquiring better control of your unstable and persistent imagination, increasing, thereby, powers of concentration and youwill find delightful improvements not only at a mental level, but also in the ability to communicate with others more realistically."

Ieturam klusuma brīdi zirga un aitas piemiņai.
......................................................
Āmen.

Draugiem.lv login tulpītes pārsteidzoši tieši atgādina to, ka pirms gadiem 20 mācījos dzejolīti:
"Tu mana mīļā māmiņa,
es mīlu tevi kā nevienu.
Tev pieder katra domiņa,
vai svarīgs tas vai kādi nieki.."
Mamma tad brauca no Maskavas puķu tirgošanās, un man viņai īsi pēc 8.marta to vajadzēja nodeklamēt.

Un vēl tās tulpes atgādina to, kā es kādreiz mammai zīmēju kartiņas, un jā, tur parasti dominēja saule, uzraksts "8.marts" un puķes - tulpes laikam visvieglāk bija uzzīmēt.

Un vēl es atceros, ka tad, kad kāds no pieaugušajiem atnāca ar mani kopā pazīmēt, bija baigie svētki. Mammai vislabāk padevās princeses (bija tāda pasaka "Karalis Strazdubārda") un princeškleitas, bet Andrim - visādi zvēriņi, kas ap ugunskuru svinēja Jāņus. Un tad vēl bija tā grāmata, kur zvēriņiem bija iekārtota mājiņa koka dobumā - uzzīmētā virtuves "iekārta" mani tik ļoti ietekmēja, ka vēl tagad zemapziņa liek vēlēties vākt visādas ogas, veidot krājumus "ziemai" (vai vienkārši pus12 naktī dzīties uz pārtikas veikalu, jo ledusskapis tukšs), vārīt zaptes un justies visomulīgāk tieši virtuvē.

Un vēl mums verandā uz šo laiku pilnos ziedos plauka tulpes, pārsteidzoši, ka vislabāk no tā atceros zemi kastītēs (bija tāda melni dzeltena, irdena, ar sīkiem akmentiņiem) un dienasgaismas lampas, kas īpaši tulpju ziedēšamai tika sakarinātas verandā.

Un vēl ap šo laiku es sāku skaitīt dienas līdz dzimšanas dienai. Reiz es sajaucu un laimīga vienā saulainā rītā ienesos pie senčiem ar saucienu - man šodien ir dzimšanas diena! Bet bija vēl tikai aprīlis.

Un vēl ap šo laiku jau varēja novērot sniegpulkstenīšu asnus un upīšu kušanu.

Jā, īpašs laiks tas bija pirms gadiem 20.

Man ir vajadzīga nopietna iedvesma. Vai vismaz autoritāte. Vai vismaz mērķis. Kaut kas, kas mani izrautu no status quo un iedotu atkal vēlmi strādāt. Patiesībā - vēlmi dzīvot. Nu nav man mērķa šobrīd.

...ka šobrīd esmu nonākusi līdz brīdim, kad vienīgā stabilā vērtība manā dzīvē ir attiecības ar mīļoto vīrieti. Viss.

And, you know, sometimes comes moments when you are ready to.. to explode, and you are angry to everybody because they are stupid, stupid, stupid, and they dont anderstand anything, and they... and they send you total shit, and you are already tired but you still need to read this shit, and then, ... and then comes your belowed fiance and leaves chocolate and your favorite snow-crabs on your desk...

Ja es vēlreiz ļaušos vēlmei mācīties sastrādāties ar pusmūža sieviešu kolektīvu, iešaujiet man galvā. Punktuālas zanudas uz nerviem spēlē.

Pietrūkst man šobrīd magdas atgādinājuma par to, ka dzīve mums piespēlē situācijas, lai mēs no tām mācītos.

Šodien līdz izmisumsm ilgojos pēc atpūtas siltās zemēs, jo:
1. Pēdējais kārtīgais atvaļinājums (nu tā, ka sagribas atkal uz darbu) man bija 2004. gadā, kad sakrita ģimenes brauciens uz Horvātiju ar Erasmus semestra uzsākšanos. [Nekas cits neatlika kā paņemt 4-5 mēnešu atvaļinājumu un iesākt to ar sauli, jūru, ūdenskritumiem un manu mīļo zaļo krāsu dabā.] Pēc tās reizes vien tikai 1...1.5 nedēļu izraušanās vai slimības lapas bijušas. Nožēlojami.
2. Esmu ar sāpīgām alkām ķērusi ģimenes/draugu ceļojumu stāstus/skatus/filmas par tropisko joslu. Saule, siltums, ūdens, zaļums, daba, dzīvnieki, nesteidzēgums, atslēgšanās... jēzus, kā visā tā man šobrīd pietrūkst.
3. Es pārāk labi uztveru jaunās "ne-ziemas ēras" atnākšanu (tikai likumsakarīgi) un izrietošās sekas - nav un nebūs vairs tā rāmā, gaišā baltuma, kas mani uzlādēja ziemās. Lai cik arī pragmātiski šo ziņu es nepieņemtu, 7 dubļaini mēneši gadā ir par traku.
4. Rīgā aptrūkst ko darīt. Īpaši, ja neesi klubu cienītājs un ja kino arī sāk piebesīt.
5. Nav arī naudas pagaidām.

So - back on work.

Jā, un kaut kad pavisam drīz es sapratīšu, ka atrodos pavisam dziļā dirsā.