zifs

Maršruta taksometru šoferi mēdz būt dažādi. Katru dienu izmantojot šo sabiedriskā transporta veidu, esmu viņus pamatīgi iepazinusi. Viens tur ir īpaši nīgrs vīrs jau stipri gados. No tiem tipiem, kuriem viss ir slikti. Ja pasažieru daudz slikti, ja maz arī. Tāds, kurš reāli uzprasās, lai pasažieriem un sev sabojātu garastāvokli. Tātad vakar vakarā braucu, kā reiz ar šo šoferi. Tā kā man, īpaši ziemā, nepatīk sēdēt aukstajā salonā, tad esmu iekārtojusies tuvāk siltumam, proti, blakus šoferim, kur ir krāsniņa. Pieturā sakāpj vēl ļaudis un pēkšņi šis šoferis uzgriež RITĪGI skaļi radio. Reāls koncerts. Īstenībā esmu ļoti pārsteigta par viņa tādu rīcību. Nudien, viņš neizskatās pēc cilvēka, kuram varētu patikt, piem., SLADE tik ļoti, lai klausītos to tik skaļi, ka jūti krēslu vibrējam un pasažieri salonā priecīgi dungotu līdzi. Un tā es braucu visu ceļu SWH rock ritmos līdz pat savam gala mērķim. Jau esmu izraususies no busiņa laukā, kad šoferis tā skumji mani uzrunā: "Atvainojiet par skaļo mūziku... Daži cietpauri nesaprot... Un vēl nosēžas tieši aiz muguras..." Uz ko es kaut ko apmulsusi nomurminu, par to, ka var jau saprast, ka dienas laikā piegriežas saruna salonā.

Morāle.
Izskatījās, ka nīgrākais no viesiem nīgrajiem šoferiem gribēja būt draudzīgs. varbūt īstenībā viņš vispār katru reizi grib būt draudzīgs, tikai vienīgais veids, kā viņš māk komunicēt ir burkšķēt un pukoties, taču tas nenozīmē, ka slikts cilvēks. Varbūt viņam sieva mājās, kura visu laiku zāģē, varbūt viņam nemitīgi vēders sāp. Mēs to nezinām un neuzzināsim nekad.