zifs

Maršruta taksometru šoferi mēdz būt dažādi. Katru dienu izmantojot šo sabiedriskā transporta veidu, esmu viņus pamatīgi iepazinusi. Viens tur ir īpaši nīgrs vīrs jau stipri gados. No tiem tipiem, kuriem viss ir slikti. Ja pasažieru daudz slikti, ja maz arī. Tāds, kurš reāli uzprasās, lai pasažieriem un sev sabojātu garastāvokli. Tātad vakar vakarā braucu, kā reiz ar šo šoferi. Tā kā man, īpaši ziemā, nepatīk sēdēt aukstajā salonā, tad esmu iekārtojusies tuvāk siltumam, proti, blakus šoferim, kur ir krāsniņa. Pieturā sakāpj vēl ļaudis un pēkšņi šis šoferis uzgriež RITĪGI skaļi radio. Reāls koncerts. Īstenībā esmu ļoti pārsteigta par viņa tādu rīcību. Nudien, viņš neizskatās pēc cilvēka, kuram varētu patikt, piem., SLADE tik ļoti, lai klausītos to tik skaļi, ka jūti krēslu vibrējam un pasažieri salonā priecīgi dungotu līdzi. Un tā es braucu visu ceļu SWH rock ritmos līdz pat savam gala mērķim. Jau esmu izraususies no busiņa laukā, kad šoferis tā skumji mani uzrunā: "Atvainojiet par skaļo mūziku... Daži cietpauri nesaprot... Un vēl nosēžas tieši aiz muguras..." Uz ko es kaut ko apmulsusi nomurminu, par to, ka var jau saprast, ka dienas laikā piegriežas saruna salonā.

Morāle.
Izskatījās, ka nīgrākais no viesiem nīgrajiem šoferiem gribēja būt draudzīgs. varbūt īstenībā viņš vispār katru reizi grib būt draudzīgs, tikai vienīgais veids, kā viņš māk komunicēt ir burkšķēt un pukoties, taču tas nenozīmē, ka slikts cilvēks. Varbūt viņam sieva mājās, kura visu laiku zāģē, varbūt viņam nemitīgi vēders sāp. Mēs to nezinām un neuzzināsim nekad.

Tas ir ļoti bēdīgs stāsts. Nav tā ka es ļoti labi pazīstu šo sievieti, taču viņas meitai es kādu laiku mācīju vizuālo mākslu, kā arī mēs ar viņu gājām vienā skolā, un sagadījies tā ka viņas meita un manas vienas no labākajām draudzenēm meita kopā mācās un ir labas draudzenes, ar izrietošajām sekām - dzimšanas dienu un citu ballīšu formā. Esam varbūt vairāk kā tikai paviršas paziņas. Katrā gadījumā viņas jaunāko meitu es itin labi pazīstu.
Tātad šī sieviete pirms diviem mēnešiem saslima. Triviāla lieta - caureja. Ārsti nevarēja saprasts, kas ir saslimšanas cēlonis un viņa visus divus mēnešus nogulēja slimnīcā, veica analīzes, utt, taču nekas skaidrāks nekļuva un labāk arī nepalika. Piektdien viņa nomira.
Viņas jaunākā meita neko nezina. Īstenībā viņa pat nezina, ka mamma bija slimnīcā.
Viņas 16 un 7 gadus vecās meitas paliek apaļas bārenes, jo reāli viņai vīra nav. (Tur ir visai komplicēts stāsts par bērnu tēvu, kurš ir precēts un kuram ir cita ģimene.)
Kad es iedomājos, ka tai mazajai meitenei nekad nebūs blakus pats svarīgākais cilvēks, nespēju novaldīt asaras...

Kā jau pirms mirkļa rakstīju, ir nomirusi kāda man tuva paziņa un viņas jaunākā, 7. gadus vecā meita par to nekā nezina. Viņas vecmamma ir izlēmusi, ka meiteni uz bērēm neņems un vispār par to, ka viņas mamma ir nomirusi, pateiks tikai pēc bērēm un tad arī ne uzreiz.

Tā kā es nemāku veidot aptaujas, tad jautāju vienkārši tāpat:
Vai jums tas liekas pareizi, ka bērnam nedod iespēju atvadīties no savas mātes un tur dziļā neinformētībā visu mātes slimības laiku?