noskatījos filmu ar teilori un bērtonu kam no vulfa kundzes bail un atcerējos katru teikumu no lugas. liepājas teātrī ar klētnieci, bartkeviču, kvālu un āboltiņu redzēju to kādas reizes septiņas. pirmajā reizē lugas beigās man sākās histērijas lēkme, raudādams aizmetos uz ģērbtuvēm, kur pārspēlējusies klētniece mani mierināja un ierakstīja manā pelēkajā blociņā - viņš ir dzīvs! mēs viņu nenomirdinājām. labākā izrāde mūžā, kādu esmu redzējis, labākas vairs nebūs, es domāju. teilore filmā arī bija laba, labākā teilore, kādu esmu redzējis, bet klētnieces marta tomēr palika nepārspēta.

kas grib sevi ņipru
dzer tīru un stipru

«Что называется, мужское кино, грубое, матерное, очень печальное и человечное»

nikolsons vēlreiz pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. dīvaina sajūta bija skatoties, ka laiki mainījušies un nekas tāds, ar tādu frekvenci mūsdienās vairs nav iespējams, jo tas ir nobeidzies un vairs neatdzīvosies. bet vismaz filma palikusi.

lai gan no otras puses arī tā stulbi iedomāties, ka vienīgais cilvēcīgais un dzīvi apliecinošais ir tikai - piedzerties, nopisties un piekauties.

vēl viena filma tieši man. neviena lieka vārda, visi tiešā tēmējumā, tikai manā gadījumā nevis trompete, bet kraftwerk. vārdabrālis burtons, nezinu, ko viņš tur vēlāk ar teilori un romas karavadoņiem, šaubos, vai kaut kas no tā ir labāks par šo. nekādu sirdsapziņas pārmetumu par lielo bildi. paldies mozfāteram par ieteikumu.

TĀDA blēžu filma vēl nebija redzēta!

vecie noiri ir tik kruti, kad ir restaurēti, ar tīru, dzidru, piesātināti melnbaltu bildi, vizuālā māksla.

redz kā, mārtiņa freimaņa dzimšanas diena manā vārda dienā un tai par godu televizorā svētku koncerts. sāpes nāk un sāpes iet, bet maijpuķītēm jāpaliek.

šodien noskatījos krutu komēdiju - the man who came to dinner. 1941.gada filma, bet reāli laba, jo uzņemta pēc labas lugas. nezinu tādu autoru džordžu kaufmanu, bet gan jau tikai aiz savas neizglītotības. tādi teksti, pārsmieties var, vailds vispār stāv pie ratiem. galvenais varonis šeridans vaitsaids, kaut kāds megapopulārs rakstnieks, drausmīgi riebīgs vecis, ierodas augstākās sabiedrības namā un visus noved līdz infarktam. morisejs kaut kad jaunībā pat bija sev paņēmis to kā pseidonīmu un skaidrs, kāpēc. nuja, šī arī bija filma no viņa listes. tiešām laba luga un labi teksti, būtu režisors, liktu arī pie mums uz skatuves, izklaidētu cilvēkus.

aktieri jau arī labie. beta deivisa. atceros, ka jau no seniem laikiem ir populāras viņas acis, tipa vesels jēdziens - betas deivisas acis. visu laiku domāju, nu kādas tad viņai var būt tās acis, gan jau tādas pašas daiļavu acis kā visām citām daiļavām un tikai šodien sapratu, kāpēc. tādas lielas izbolītas, atbīdītas tālāk uz malām kā citiem, un tādas kā ar zilu migliņu aizmiglotas. protams, ka tur nekas nav aizmiglots, bet skatoties uz viņām, jādomā par reibuma stāvokļiem vai kaut ko tamlīdzīgu. un viņa man atkal kaut ko atgādināja, tikai nevarēju atcerēties, ko. gan jau kādu meiteni ar tādām pašām betas deivisas acīm. jo tādas ir. tāpat kā aziātu un kaukāziešu acis, tāpat betas deivisas acis, tikai reti sastopamas, nu tāda kā meiteņu rase ar tādām acīm. bušai arī kaut kas tamlīdzīgs.

ko nu tur daudz bakstīties, ielikšu uzreiz visu listi

http://www.listal.com/list/morrissey

ja jau morisejs viskautko citē, kāpēc lai es necitētu

first of the gang to die