ausmas cimdiņas noslēpums

sen nebiju tik labi iztusējies, tāda sajūta, it kā bebru būtu apēdis.

pasaules veselibas padome pazinojusi, ka jaunibas robezha paarcelta uz 44 gadiem.

mani interesē ikdienišķais.

pēc ilgiem gadiem atkal noskatījos sirdspuķīti, pilnīgi nekritiskā sajūsmā. absolūti mīlu to filmu, katru epizodi, bet beigās atkal apraudājos. pirmoreiz, atceros, redzēju to viļņā, kur bijām ar klasi ekskursijā. pēc tam latvijā daudzas reizes, vienreiz kino rīga. ja būtu jāraksta mīļāko dzīvē filmu tops, noteikti tur būtu tootsie, kaut kur pašā augšā, vietas jau mīļākajām filmām grūti sadalīt.

vakar pabeidzu skatīties american horror story pirmo sezonu. sākums bija labāks, pirmā puse, pēc tam par daudz liels juceklis ar tiem miroņiem, pa biezu mazliet, kaut kāds ugunsgrēka variants neticamo notikumu biezuma ziņā, bet tā jau forši, filmiņa par paranoju, īstona-ellisa lunar park atgādināja. džesika lange, tas jau ir atsevišķs stāsts, on my knees. kopumā nebailīgs tāds horrors, skaistas estētikas un dizaini. bet tā lange, tā lange. labs seriāls, iesaku. jāskatās nākamā sezona.

vecās melnbaltās gangsterfilmas, tas tev nav nekāds marks vālbergs un gvineta paltrova. mazs, apaļš un ārkārtīgi nešpetns gangsteris, kurš ir nenotverams kā kaut kāds ļaunais karlsons, bet, ja notverts, tad mirst, mazākais, milzu sprādzienā paņemot līdz veselu atomelektrostaciju. un viņa daiļā dūkulīte virdžīnija, zvērādās un paradīzes ondulācijās, arī savā dziļākajā būtībā ārkārtīgi ļauna.

skatoties volga volga sapratu, kāpēc dievbijīgas večiņas krustījās no kino, jo tur dejo visi vienlaikus, liels un mazs griežas, lēkā, kūleņo tādā paātrinājumā, it kā tur nevis cilvēki, bet kaut kādi čorķiki vai baltās pelītes dileriuma laikā lēkātu, reāli sātaniski izskatās. visforšākā vieta bija, kad orlovas strelka ieleca no kuģa volgā, tad veči viņu metās ķert un glābt, bet kļūdas pēc noķēra un izvilka uz klāja kaut kādu sportisti peldētāju, kura tur trenējās pa volgu, tipa kaut kāda padomju nāra.

kā faina raņevska cēla kultūras namu