Apstājušies pie nama ar lielu, pusapaļu, sienā iebūvētu arku, kas bija aizklāta ar skaistu priekš­karu, Nezinītis un viņa ceļa biedri ieraudzīja, ka vai­rāki knauķi sāk nest ārā no telpām krēslus un likt tos uz ielas rindā iepretim priekškaram.
—    Ko te darīs ar krēsliem? Kas te būs? — Nezi­nītis taujāja.
—   Estrādes teātris, — viens no knauķiem atbil­dēja. — Sēdies, lūk, še, uz krēsla, tad redzēsi.
—   Vai apsēdīsimies? — Nezinītis vaicāja Podzi­ņai un Raibulītim.
—   Apsēdīsimies, — tie bija ar mieru.
Visi trīs apsēdās pirmajā rindā pie paša priekškara. Krēslu rindas pamazām pildījās ar skatītājiem. Ārā strauji satumsa. Noskanēja zvans. Arkas malās iedegās spožas laternas, un šaipus apgaismotā priekškara iznāca knēvelis jaunā, rūpīgi izgludinātā melnā uzvalkā, ar baltu tauriņveida kaklasaiti. Šādas kaklasaites ļoti iecienījuši skatuves mākslinieki, jo tās viņus it kā atšķir no parastiem, vienkāršiem knē­veļiem. Viņa melnie mati bija gludi nosukāti un zal­got zalgoja uz viņu vērsto spuldžu gaismā.
—    Sveicināti! — sauca šis melnīgsnējais knēve­lis. — Sākam estrādes izrādi! Atļaujiet stādīties priekšā. Esmu konferansjē. Mani sauc par Tītiņu. Es jums paziņošu, kādi mākslinieki uzstāsies. Tūliņ jūs dzirdēsiet slaveno artistu-transformatoru Pankūciņu.
Nezinītis un Raibulītis vai iespurdzās, izdzirduši šo jocīgo vārdu. Priekškars atvērās, un no kulisēm uz skatuves iznāca mākslinieks baltā uzvalkā, ar flautu rokās. Viņš bija resns, apvēlies, seja viņam bija sārta un apaļa kā pankūka.
—    Paskat, īsta pankūciņa! — Raibulītis iečukstēja Nezinītim ausī. Viņi abi sāka kratīties aiz smiekliem. Mākslinieks paklanījās publikai
un sāka pūst flautu. Nezinītis un Raibulītis vairs nesmējās. Viņiem ļoti pa­tika, kā Pankūciņš spēlēja, un radās pret to cienība.
Beidzis spēlēt, Pankūciņš nogāja no skatuves, taču viņš vēl nebija pa­guvis īsti nozust, kad no kulisēm iznāca cits mākslinieks — tumši zilā uz­valkā, ar spožu vara tauri rokās.
—    Kāpēc Pankūciņš tik drīz aizgāja? — Nezinītis jautāja.
—   Tāds kā joks! — Podziņa iesmējās. — Šis pats taču ir Pankūciņš,
—   Ei nu! — Nezinītis gaiņājās ar rokām. — Pankūciņš taču bija baltā uzvalkā.
—    Bet tagad viņš ir pārģērbies zilā, — Podziņa atbildēja.
—    Blēņas! Viņš taču nevarēja tik ātri pārģērbties, — Nezinītis strīdē­jās pretī.
Kamēr viņi strīdējās, mākslinieks nospēlēja savu gabalu un nozuda aiz kulisēm, taču tai pašā acumirklī ieradās atpakaļ, ģērbies zaļā uzvalkā, ar harmonikām rokās.
— Un kas tas tāds? — Nezinītis pabrīnījās. — Arī, varbūt teiksi, Pankūciņš?
—   Protams, Pankūciņš, —Podziņa apstiprināja. — Saproti, tas ir tāds mākslinieks, kas prot ļoti ātri pārģērbties. Dzirdēji, kā Tītiņš teica: «artists-transformators»? Kas tas, pēc tavām domām, ir — transformators?
—    Transformators? Nezinu. Es tikai zinu, ka pārģērbties tik ātri nevar. Ja viņam tikai svārkus vajadzētu pārmainīt, tad nu vēl, bet jāpārvelk taču arī bikses.
—   Tu neskaties uz biksēm! Palūkojies viņam sejā, un redzēsi, ka tas ir tas pats Pankūciņš.
Nezinītis palūkojās vērīgāk un ieraudzīja, ka māk­sliniekam ar zaļo uzvalku ir taisni tikpat apaļa un sārta seja kā Pankūciņam.
—   Tiešām gan Pankūciņš! — Nezinītis iesaucās. — Paskaties, Raibulīt, tas ir Pankūciņš!
—    Kas par Pankūciņu? — Raibulītis brīnījās. Nezinītis ņēmās ieskaidrot Raibulītim, ka tas esot viens un tas pats mākslinieks. Raibulītis sākumā nesaprata, kā tas ir, bet tad apjēdza un sāka skali smieties. Bet Pankūciņš pa tam parādījās drīz šādā, drīz tādā izskatā un spēlēja uz dažādiem mūzikas instrumen­tiem. Tagad viņam mainījās ne vien apģērbs, bet pat seja. Sākumā viņš bija parādījies bez ūsām, tad pie­lipinājis garas ūsas, tad melnu bārdu, uzmaucis galvā parūku ar rudiem, sprogainiem matiem. Pēc tam bārda bija nozudusi, radies liels plikums galvvidū, bet deguns kļuvis garš un sarkans un jocīgi šķiebās uz vienu pusi. Nezinītis tik skaļi smējās, skatīdamies vi­sās šajās pārvērtībās, ka pat nepamanīja, ka artista - transformatora priekšnesumi beidzās un Tītiņš pieteica nākamā numura izpildītāju dziedātāju Zvaigznīti.
Un, lūk, uz skatuves iznāca dziedātāja Zvaigznīte. Viņa bija garā, baltā tērpā līdz pašai zemei, ar baltu, pūkainu apkakli un garām, puscaurspīdīgām piedurknēm.
Ieraudzījis dziedātāju, Nezinītis pilnā balsī iesmējās.
—     Un piedurknes! Paskaties, kas par piedurknēm! — viņš čukstēja Raibulītim. — Iedomājies tikai, kādā kleitā uzcirties!
—    Kas uzcirties kleitā? —- Raibulītis nesaprata.
—   Nu, Pankūciņš.
—   Vai tad tas ir Pankūciņš?
—    Kas gan cits? Protams, Pankūciņš.
—   Un es domāju, ka dziedātāja Zvaigznīte.
— Kas tā nu par Zvaigznīti? Tas taču ir transformators!
—     Ā … — Raibulītis novilka un laida smējienu vaļā. — Un es ska­tos, no kurienes te uzreiz radusies dziedātāja! Bet tas, izrādās, ir Pankū­ciņš. Tas tik ir numurs!
Šai brīdī sāka spēlēt orķestris un dziedātāja uzņēma dziesmu. Nezinī­tis un Raibulītis smējās, vēderus turēdami. Viņi nekādi nebija gaidījuši, ka Pankūciņam būs tik smalka balss. Visapkārt visi dusmojās un lūdza viņus netrokšņot, bet Nezinītis, tīri vai aizrīdamies no smiekliem, teica Rai­bulītim:
—   Tad ta jokupēteri! Iedomājušies, ka tā patiešām ir dziedātāja!
Kad dziesma bija galā, visi skaļi sita plaukstas, bet Nezinītis bļāva pilnā kaklā:
—   Bravo, Pankūciņ!
—     Rimsties nu reiz niekus malt! — Podziņa viņu apsauca. — Vai tad tu neredzi, ka tas nav Pankūciņš?
—    Kas tad tas ir? — Nezinītis brīnījās.
—   Tā ir dziedātāja Zvaigznīte. Vai tad nedzirdēji, ko Tītiņš teica?
—    Tfū! — Nezinītis īgni nospļāvās. — Tāpēc jau es skatos, ka seja viņai nemaz nav kā Pankuciņam … Paklau, Raibulīt, tas nav Pankūciņš.
—   Kā — nav Pankūciņš? — Raibulītis nesaprata.
—   Nu, tāpat vien, nav Pankūciņš — un tas viss.
—    Kas tad tas ir?
—   Tad vilks viņus sazina! Kaut kāda dziedātāja Zvaigznīte.
—   Še tev nu! — Raibulītis pikti norūca. — Te Pankūciņš, te atkal nav Pankūciņš! Maldina tikai publiku! Te jau var prātu zaudēt ar viņiem!
Šai brīdī dziedātāja uzsāka jaunu dziesmiņu, taču Nezinītis vairs ne­klausījās. Tagad, kad viņš zināja, ka tā ir īsta dziedātāja un nekāda trika ar pārģērbšanos te nav, viņam vairs nelikās interesanti. Aiz gara laika viņš grozījās uz krēsla un žāvājās ar platu muti; pēdīgi viņš izdomāja sev interesantu izklaidēšanos: spieda delnas pie ausīm un tūliņ atkal laida vaļā. Tā nu viņš dzirdēja nevis dziedāšanu, bet tādu kā varžu kurkstē­šanu. Dziedātāja bažīgi skatījās uz viņu, jo viņš sēdēja pašā priekšā, vis­redzamākajā vietā. Viņa tomēr kaut kā nodziedāja dziesmiņu līdz galam, pēc tam aizgāja un vairs atpakaļ nenāca. Nezinītis nopriecājās, bet tad uznāca Tītiņš un paziņoja:
—   Un tagad jūs dzirdēsiet slaveno dziedātāju Tūtiņu.
Uz skatuves uznāca dziedonis Tūtiņš glītā, brūnā uzvalkā. No sānu kabatas raudzījās ārā mežģiņu mutautiņa stūrītis, pie kakla bija tauriņveidīgi sasieta kaklasaite, tāda pati kā Tītiņam.
Tūtiņš pieklājīgi palocījās publikai un sāka dziedāt maigā, patīkamā balsī. Visi sajūsmā sastinga. Un, kad dziesma bija galā, sacēlās vesela vētra: dažs sita plaukstas, dažs dauzīja kājām, dažs kliedza «bravo». Arī Podziņa no visa spēka sita plaukstas un kliedza «bravo». Aplausi turpi­nājās tik ilgi, līdz dziedonis no jauna sāka dziedāt.
—    Še tev! — Nezinītis pikti norūca. — Tīrā sodība! Te Zvaigznīte pīkstēja, te nu atkal šis Tūtiņš nerimsies!
—   Tu nu gan, Nezinīt, esi ērmīgs! — Podziņa iebilda. — Visiem dziedāšana patīk, vienīgi tev nez kāpēc nepatīk.
—   E! — Nezinītis atmeta ar roku. — Vi­siem gribas parādīt, it kā tie no dziedāšanas ko sajēdz, tad nu izliekas, ka patīk.
—    Nav vis tiesa! — Podziņa apstrīdēja. — Es, piemēram, it nemaz neizliekos. Man tiešām patīk, kā Tūtiņš dzied.
—    «Tūtiņš, Tūtiņš!» — Nezinītis izvaibstījies mēdījās. — Saki labāk skaidri, ka tu esi šai Tūtiņā iemīlējusies!
— Es?! — Podziņa aizsvilās.
—   Tu! — Nezinītis drūmi noburkšķēja.
—    Iemīlējusies?!
—    Iemīlējusies.
—   Ak tu… Ak tu .. .
Aiz sašutuma Podziņa neattapa vārdus un atvēzējusies grasījās belzt Nezinītim ar dūri pa pauri, taču laikā savaldījās un, novērsusies no viņa, nicīgi izgrūda:
—   Pamēģini tikai man vēl kaut vārdiņu iepīkstēties par mīlestību, tad redzēsi gan, kas notiks! Es ar tevi vairs nerunāju, ņem to vērā!
Koncerts pa to laiku turpinājās. Pēc Tūtiņa uzstājās burvju māksli­nieki, akrobāti, dejotāji, klauni. Tie visi bija ļoti jautri priekšnesumi, taču Podziņa, tajos skatīdamās, pat nepasmaidīja. Viņa ne pa jokam bija saskaitusies uz Nezinīti. Padomā tikai! Kā viņš uzdrīkstējās teikt, ka viņa kādā iemīlējusies! Garastāvoklis viņai bija sabojāts un mākslinieku priekšnesumi vairs nesagādāja nekāda prieka. Toties Nezinītis un Raibulī­tis smējās, pie zemes krizdami, proti, izrādes beigās viņi novēlās no krēs­liem. Raibulītis pat atsitās ar galvu pret krēsla kāju un iedauzīja pa­kausī punu.