es sev neko daudz neuzticos. visa mana pieredze ir pilna kaunu un visdažādāko viedokļu svītrojumiem un es vienkārši zinu, ka viedoklis - tas nekad nav tas, ko es saucu par labi. tā ir vēlēšanās kaut ko pierādīt, bet dzīvē nekas nav jāpierāda, jo viss vienkārši ir un pastāv bez tā, vai kāds to pierāda vai nē. pierādīšana liecina par nepārliecinātību, vēlēšanos kādu citu iespaidot, bet to es galīgi negribu. nē, nu varbūt uz īsu brīdi gribu, bet tad tas ātri pāriet un es ieraugu sava motīva neglītumu un nevajadzīgumu.

nez, es vienmēr advokatēju, ka saruna vai, teiksim, diskusija obligāti nenozīmē konfliktu un mani pārsteidz, ka tik daudz cilvēku ienes normālā diskusijā to konflikta enerģētiku it kā tas būtu kas neiedomājams, ka cilvēki ar atšķirīgiem viedokļiem var normāli sarunāties. tas, ka tu kādasm paud savu viedokli obigāti nav mēģinājumi pierādīt. ja ir, tad gan es atbalstu, ka to vajag iznīdēt

nē, neatkarīgi no enerģētikas, man viedoklis vienmēr liekas kaut kas vienpusējs. īstenība pati par sevi kāda tā ir pilnīga un apaļa, sevī noslēgta un tāpēc skaista. viedoklis tāds nav. tas ir kaut kas atvasināt, tērēts, bez miesas un formāls. tas padara vārdus formālus un bezmiesīgus. un ja izglītotu cilvēku viedoklis, tad aiz tā vēl stāv visa skola, tas nāk tādā ārprātīgā augstprātīgā augstmanībā, pat gribot negribot. un vienalga vai tur ir kāda taisnība vai nē. praktiski nevienam nekad nav taisnība, jo īstenība ir īstenība un tā nav taisnība. tas ir, īstenība nav taisnība, es gribēju teikt, ka tās ir divas dažādas lietas.

tā jau nav problēma pašā viedoklī, bet tajā, kā to pasniedz. man tieši taisnība liekas tik netverams un relatīvs koncepts un ka viss ir tikai viedokļi, kurus paužot, ir jāsaglabā pazemība un jāčeko, no kurienes tas viedoklis ir radies, jāatzīst savas ierobežotās izziņas spējas un lielais kļūdas procents. augstprātīgie lielībnieki, kas viedokļo bez šīs pazemības ir vienkārši klauni

"jāčeko, no kurienes tas viedoklis ir radies", ar to domāju, kā šad tad pieķeru sevi pie domas - šito saku tāpēc, ka man kāds kādreiz to ir pārliecinoši iestāstījis, bet tas nemaz nenozīmē, ka es tā domāju

es arī ļoti sargos izteikt viedokļus, bet regulāri ar to grēkoju. bet mans iemesls neizteikt ir daudz seklāks un neietver nekādu pašrefleksiju, vienkārši mani viedokļi ir tik nedroši, mainīgi, slikti būvēti un virspusēji (beigās vienmēr tā izrādās), ka man vajadzētu sist pašai sev pa muti, tikko tā grasās vērties kāda viedokļa paušanai
tāpēc vienīgais pieļaujamais veids kā izteikt kādu viedokli ir literatūra - tur kaut kāds tavs varonis, literārs tēls, lai muld uz velna paraušanu, tu pats par to neatbildi, un vari vēl vairāk - likt pretī citu tēlu ar pilnīgi citu viedokli. un klusēt, ja lasītājs jautā, ko domā tu pats

ko tad lai es saku par saviem. būtu vismaz tā dutes pieminētā pazemība. vakar mayas iespaidā izlasīju par to kaķu baktēriju, kā nu tur saucās tā toksikoze, un tieši padomāju, ka man noteikti tā ir un no tā tas agresīvais kategoriskums :)