mums ar ingmāru bija tāda noruna, ka mēs atļausimies ēst suši, ja kaut kur paspīdēs kāda haltūra - mēs to ēdīsim avansā. un tad nu atceļā no tā tenisona es nopirku suši un mēs to ēdām pie smilšu kastes.
arī pie tā tenisona mēs īsti nerunājām par kaut kādu abstraktu "mākslu" - es stāstīju viņam, kā man gāja japānā un viņš klausījās, un rādīja pedvāles viģikus. un tas viss bija ļoti patīkami, normāli.

forši. es viņu nezinu, vispār neko nevaru par konkrēti šo cilvēku pateikt. man piemēram patīk šī bilde. tā arī ir bez viedokļa. tur vienkārši nofiksēts fakts - cilvēks, kurš skatās. bārda. nosaukums - divi gadi. tad sanāk, ka bārdas veidā nofotografēts laiks. bet tajā nav viedokļa. man tas patīk. un tā es varu patīk nepatīk veidā vārīties. lielākoties man hipiju radītie darbi un stils nepatīk. viss tas kičīgais pacifisms, mīlestības saukļi, aizraušanās ar visādām austrumu garīguma formām. daudzi no viņiem, no šiem hipiju māksliniekiem, bija lielā mērā saistīti arī ar pareizticīgo baznīcu, bet baznīcas acīs viņi bija diezgan nenopietni ņemami, jo gribēja ar vienu kāju būt baznīcā, bet ar otru savā hipiju bohēmā, un tad rezultātā viņi sev sastrādāja tādu garīgi aplaimoto tēlu, kurā vēl bija sajaukti budisms un bītli un kas nekas. tāds savdabīgs ņūeidž. bet patiesībā nekas līdz galam un nopietni. baznīcā tāds stāvoklis saucas preļestj. tajā pašā laikā blakus hipijiem bija tas pats vorhols ar savu trako svītu, kas galīgi nebija hipiji. vorholam hipiji vispār nepatika un visiem viņa bērniem arī. masu kustības ar kaut kādām savām ideoloģijām visas ir tādas domātas netāliem prātiem man liekas. un man arī nepatīk tie hipiju sapinkājušies mati, visas tās raibās drēbes un indiāņu bižutērijas. folkmūzika. man tas vienkārši liekas bezgaumīgi. jebkāda mode ir bezgaumība man liekas, vai hipiju vai hipsteru.

bet tas neattiecas uz tenisonu, jo viņu galīgi nepazīstu un nevaru izteikt nekādus patīk nepatīk.