mums ar ingmāru bija tāda noruna, ka mēs atļausimies ēst suši, ja kaut kur paspīdēs kāda haltūra - mēs to ēdīsim avansā. un tad nu atceļā no tā tenisona es nopirku suši un mēs to ēdām pie smilšu kastes.
arī pie tā tenisona mēs īsti nerunājām par kaut kādu abstraktu "mākslu" - es stāstīju viņam, kā man gāja japānā un viņš klausījās, un rādīja pedvāles viģikus. un tas viss bija ļoti patīkami, normāli.