zhizel

Šorīt iekāpju 15.tajā un braucu uz skolu. Blakus man apsēžas jauna sieviete ar dēlu, liekas. Viņi sāk ēst makdonalda frī kartupeļus, kuriem piemīt mums visiem labi zināmais, apburošais aromāts. Smaka ir tik spēcīga, ka es pieļauju domu pārsēsties, bet tā kā citu brīvu vietu īsti nav, palieku, kur esmu. Dēls, kurš ēd tos kartupeļus, man ar elkoni visu laiku baksta sānā un tas mani uzvelk. Tad iekāpj tante ar somu uz riteņiem un uzbrauc man uz kājām, bet pati to nemaz nepamana un jūtas ērti. Es nē. Tad viens onkulis pirms izkāpšanas man tik tikko kā neuzgāžas virsū. Bet viņā līdzsvara nenoturēšana ir tāda pamatīga, nevis maza sagrīļošanās. Man tomēr paveicas un viņš neuzgāžas man virsū. Katoļu ielas pieturā iekāpj puika, kurš ir, es nezinu pa kādiem grāvjiem izmīcījies, bet ir dubļos no galvas līdz kājām. Un viņš stāv. Tajā brīdī es domāju - labi, ka neizdomā apsēsties. Pēc neilga brīža viņš tomēr nolemj apsēsties blakus kādam jaunam puisim. Pēc pus minūtes viņš nolemj pārsēsties. Un pārsēšanās nozīmē to, ka viņš turpina iezīmēt savu dubļu teritoriju. Pirms savas pieturas es pieceļos kājās un dubļupuika iesēžas manā vietā. Nu viņš pabijis jau trijās sēdvietās un es, protams, nezinu, cik vietās vēl pēc tam, kad es izkāpu.

Vēl tam visam klāt, šis bija tik nelaimīgs trolejbuss, ka aizmugurējā rindā, kur es sēdēju, tieši aiz galvām piemetināts stienis tā, ka nav iespējams sēdēt ar taisnu kaklu. Tā nu es dabūju vēl visu ceļu sēdēt ar nokārtu galvu.

Vūhū!

Šodien centos tēlot rokdarbnieci. Viss beidzās ar to, ka ir sagriezti visi audumi, pirksti beigti, istaba piemētāta ar diegu, pērlīšu un audumu atlieku dranķiem, bet līdz galam tā arī nekas uztaisīts nav. Bija cēla doma uzšūt lieldienu zaķus un ādas lācīšus, bet tā nu es te tagad sēžu un skumstu par to, ka rokdarbniece manī ir mirusi.

man ir tiešām stulbs kursa biedrs. viņš publiski draugu dienasgrāmatā novēl pats sev veiksmi. vēl viņš publiski, arī tajā pašā draugu dienasgrāmatā, visiem paziņo, ka ir izšķīries ar kaut kādu tur beibi. un vēl viņš lekcijās sēž ar cepuri, kura izskatās pēc zeķes, galvā. ja man kāds uzdāvinātu viņa dzejoļu krājumu, es vemtu, goda vārds. jā, viņam ir iznākusi dzejoļu grāmata. iespējams, ka viņš pats arī nopircis visus eksemplārus, lai nepiedzīvotu publisku kaunu.
un pašā pirmajā studiju dienā, kad notika kopīgā sapazīstināšanās akcija, es nodomāju, ka tas džeks varētu būt sakarīgs. haaaa

ir mīļi saulaina svētdiena un meitenes pirmo reizi uzvilkušas savas pavasara kurpītes, dodas kakināt savus mazos sunīšus. Cēlušās pussešos, lai, kamēr visi vēl guļ, pagūtu uztaisīt jauno pavasara frizūru arī mazajiem siekalotājiem. Viņas ir apģērbušās mākslīgās kažokādas jaciņās ar līdz galam neaizpogātu apkakli, ik pa brīdim uz leju raustot savus mākslīgās čūskādas mini svārciņus, kas pirmajā siltajā saulītē sāk atdzīvoties un rauties uz augšu. Melnās zeķubikses nomainījušas miesas krāsas ar mežģīnēm un pa gabalu izskatās, ka visām uz kājām uztetovētas hennas. Papēži ik pa brīdim iesprūst bruģī vai notekcauruļu režģī – tieši krustojumā pie sarkanās gaismas un dažreiz gaisma iesprūst kopā ar tiem. Uz līkumiem no notekcaurulēm tekošie sasalušie ūdeņi vēl paglābušies saules, ķiķina un klupina meitenes mini svārkos.

Iespējams, liela daļa cilvēku nemaz nezina par iespēju tikties ar deputātiem. Izrādās, ka jebkuram mirstīgajam ir tiesības klātienē tikties ar deputātu, lai pasūdzētos, padalītos idejās vai vienkārši uzzinātu atbildes uz līdz šim neskaidrajiem jautājumiem. Vēl jo vairāk – tas pat nav sarežģīti.
Tā kā katru dienu, lai pārvietotos pa Rīgu, galvenokārt izmantoju no vecmāmiņas mantoto ērenpreisu, tad zinu, kā jūtas lielākā daļa velomīļu. Nesakārtotās infrastruktūras dēļ, Rīgā riteņbraucējiem vietas īsti nav. Gājēji egoistiski uzskata ietvi par savu teritoriju, savukārt, autobraucēji ir tādās pašās domās par ielas braucamo daļu.
Lai noskaidrotu, kāpēc Rīgā tiek popularizēts velotūrisms un dabai draudzīgs dzīvesveids, taču netiek nodrošināti atbilstoši apstākļi, lai tas varētu attīstīties, nolemju doties apciemot Rīgas Domes deputātu Jāni Šiliņu. Pēc internetā atrodamās informācijas uzzinu, ka viņš ir gados jauns deputāts, kurš darbojas divās komitejās – Satiksmes un transporta lietu komitejā un Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejā. Tāpat J. Šilinš pieder pie „Pilsoniskās savienības” Rīgas domes deputātu frakcijas.
Vienoties par tikšanās laiku izdodas veiksmīgi. Piektdienas pēcpusdienā zvanu uz numuru, kas norādīts Rīgas Domes mājas lapā pie J. Šiliņa vārda, un otrā galā klausuli paceļ sieviete ar laipnu balsi. Viņa pajautā, par kādu tēmu vēlos runāt, es atbildu – veloceliņiem, un papildjautājumi netiek uzdoti. Tiek piedāvāts pārsteidzoši drīzs tikšanās laiks - pirmdien vienos. Jāierodas Kungu ielā 7/9, 5. stāvā, 509. telpā. Norunāts.
Uz tikšanos ierodos laicīgi – bez piecām minūtēm vienos. Ieeju Kungu ielas 5/7 namā, taču nesaprotu, kā iespējams nokļūt piektajā stāvā, ja ēkai tik daudz nemaz nav. Vēršos pie sievietes, kas konkrētajā brīdī atrodas vistuvāk un sēž pie darba galda. Izstāstu par norunāto tikšanos un jautāju, kur man jādodas. Sievietei nav ne jausmas, kas ir Jānis Šiliņš. Pēc neilga laika deputātu katalogā viņu tomēr izdodas atrast. Sieviete man pastāsta, ka jādodas uz Rīgas Domi, kas atrodas Rātslaukuma ielā 1.
Pēc pāris minūtēm ierodos īstajā vietā. Izrādās, ka J. Šiliņš kavē. Būšot pēc 10 minūtēm un es tikmēr varot iziet uz balkona un pavērot Rīgu no augšas. Kad paiet solītās 10 minūtes, deputāta kungs vēl joprojām nav ieradies. Uz balkona jau sāk salt. Nolemju gaidīšanu turpināt iekštelpās. 13.19 ierodas smaidīgs J. Šiliņš un aicina kabinetā. Atvainošanos un kavēšanās iemeslu nesaņemu.
Deputāts ir ģērbies džinsu biksēs un zilā, svītrainā kreklā. Viņš izturas brīvi, pat mazliet kautrīgi, un mēs pavisam ikdienišķi runājam par manu problēmu. J. Siliņš dalās savā pieredzē un pret mani izturas kā pret līdzvērtīgu sarunu biedru. Tiek uzklausītas visas manas pretenzijas, skaidroti problēmu cēloņi un pastāstīti turpmākie rīcības plāni problēmas novēršanā. Viņam veiksmīgi izdodas radīt iespaidu par kompetentu savas sfēras pārstāvi. Esam tikuši apmēram sarunas pusē, kad mums piebiedrojas kāds J. Šiliņa kolēģis un neviena neaicināts arī iesaistās diskusijā. Teikšu godīgi, neesmu par to sajūsmā, jo tas rada divi pret vienu sajūtu un man jābūt divtik spēcīgai ar saviem argumentiem kā līdz šim.
Jautājot par to, kāda viņaprāt ir šādu konsultāciju jēga, J. Siliņš atbild: „Mēs uzklausām iedzīvotājus, konsultējam viņus un nereti ņemam vērā ierosinājumus, ko mums iesaka. Ja jums tagad būtu kāda konkrēta ideja vai realizējams priekšlikums, mēs to noteikti ņemtu vērā”.
Tikšanās beigās deputāts izsaka prieku par to, ka jaunatne (ar to domājot mani) izrāda interesi un iesaistās. Tas negadoties bieži. Viņš laipni pasakas par apmeklējumu un aicina nākošreiz nākt uz tikšanos jau ar lielām idejām, kuras kopīgi varētu īstenot.

Es esmu kļuvusi tik neciešami slinka. Jo mazāk man jādara, jo vairāk es atļaujos vispār neko neizdarīt. Tāpēc es zinu, ka man vajadzīgs darbs. Lai ir pienākuma sajūta.

Tagad saņemties. Vēl mazliet un tad jau viss.

Šajās brīvdienās bija tik spēcīga izraušanās no Rīgas, ka tagad grūti un pat mazliet nepatīkami atkal pierast pie ikdienas.
Bet šo rītu es izbaudu, klausoties popsīgas dziesmas, par kurām es kaunos, ka viņas vispār ir manā mūzikas mapē, dzerot baltu kafiju un vēlot veiksmes visiem, kam tās būs noderīgas.
Tikai vienu gan es nesaprotu - kāpēc tāda sistēma, ka pēc kursa darba uzrakstīšanas un aizstāvēšanas ir jāturpina iet uz lekcijām, rakstīt vēl visādi murgaini darbi un referāti.

Bet šodien es labprāt nedarītu itin neko. Vienīgi vakarā varētu atzīmēt varoņdarbu ārpus mājas.

Mīlīši, pa 2 nedēļām, sākot no nulles, zinot tikai sava kursa darba nosaukumu, var uzrakstīt darbu uz 9.

Tātad man tiek dots uzdevums paņemt no bibliotēkas grāmatu. Pavisam vienkāršs uzdevums. Taču beigās tas viss izvēršas tā:
Manā fakultātē šī grāmata nav, ir nacionālājalā bibliotēkā.
Gribu pasūtīt - nevaru, jo man beidzies kaut kāds tur termiņš. Pagarināt var tikai, aizbraucot uz nacionālo bibliotēku.
Aizbraucu. Tur nav kur pieslēgt riteni. Ir viens stabs, bet tas jau aizņemts.
Krustojuma otrā pusē pieslēdzu riteni. Ceru, ka nenoskrūvēs riteņus.
Pagarinu savu to nezin ko.
Pasūtu grāmatu, bet man paziņo, ka grāmatas uz mājām nedod. Hujū!
Un kopš pasūtīšanas brīža jāgaida vismaz 1/2h, lai saņemtu.
Labi, uzeju augšā, lavierējot pa čīsktošiem parketa dēļiem, ieeju "izsniegšanas punktā" un sāku gaidīt.
Pajautāju bibliotekārei, vai mana grāmata vēl nav atnākusi, viņa saka, ka vēl ne.
Sēžu, gaidu, mans pacietības mērs pamazām rūk un pēc apmēram pusstundas nolemju iet prom. Eju ārā - viņa man jautā - jūs kaut ko pasūtījāt? (nē, tāpat sēžu aiz "neko darīt"). Es saku, jā. Viņa saka - ā, jūsu grāmata atnāca jau pirms laiciņa.
Brīnišķīgi.
Sāku skatīt grāmatu. Mans uzdevums bija atrast kādu labu citātu par vēstures aktualitāti mūsdienās vai vismaz kaut ko uz to pusi. Saprotu, ka tā ir daiļliteratūra - romāns. Izšķirstu divu minūšu laikā, protams, neatrodu, un , saprotot, ka 300lpp biezā romānā es diez vai tuvāko pāris stundu laikā atradīšu īsto citātu, atdodu grāmatu un dodos mājup.
Re kā!

Man ļoti, ļoti patika šodiena.
Liela skriešana, tas ir, riteņbraukšana. No mājas līdz skolai, no skolas uz Dienu un Delfiem, uz mājām, atkal uz skolu, atkal uz mājām, pie Lailas atdot klaviatūru, uz vecrīgu un beigās atkal mājās mājās. Beigās sanāks divas muskuļkājes. Līva tāda pati
Beidzot pa nopietnam sanāca aprunāties ar Skaidrīti, un man vairs nav no viņas bail. Tas jau ir panākums. Kopā divu stundu konsultāciju dabūju.
Un Liva man šodien pabeidza rastučku. Esmu galīgi priecīga.
Un vakar noslēgumā balta kafija Ļeņingradā. Apzinīgums līst pāri malām.

Pirmdiena gan būs jāatzīmē!

Šodien redzēju krustojumā tik skaistu mašīnu. Pa īstam veco laiku, bet nu atjaunota tā, ka spīd un laistās. Nosiekalojos. Un nodomāju, ka es arī ko tādu esmu pelnījusi.
Vēl mamma ar autobusu atsūtīja paciņu ar našķiem (šajā gadījumā tas nenozīmē - saldumi), es biju tik priecīgā kā mazs bērns. Šī nedēļas nogale jau tika pavadīta ar griķiem un paniņām vien.

Viens paziņa man teica:
Uzliekot skanēt Tracy Chapman "New Beginning" albumu , daudz vieglāk savaldzināt meitenes. Man šķiet, ka es viņam piekrītu.

Vakar bija diezgan jauka diena, neskaitot to, ka es atkal no rīta aizgulējos. Bet varbūt pat tas bija jauki.
Bija silts un bija lietus. Lietus ir īpaši baudāms tieši tad, kad ir silts. Un tieši tā bija vakar.
Diezgan daudz padarīju, par ko vakarā sevi atalgoju ar diviem aliņiem Ļeņingardā.
Vēl es tieši vakar izdomāju, ka laizāns arī patiesībā prot skaļi smieties, tikai līdz pat vakardienai es nebiju pamanījusi, ka tie ir smeikli. Tagad es zinu. Un es pastāstīju arī Laumai un Līvai. Tagad viņas arī zina.
Vēl man vakar uzkārās kompis un visu laiku no nekurienes saknēja mūzika. Tas ir tā, ka nekur nerādās uz desktopa neviens pleijeris, bet mūzika skan. Un nekad nebeidz. Tika pieļauta iespēja, ka man datorā ir spoks. Bet tad es vienkārši restartēju kompi un viss atkal bija kārtībā. Cik savādi.
Un vēl es vakar vakarā galīgi sapriecājos par to, ka Līva man uztaisīs rastučku. Un es tagad nevaru sagaidīt to brīdi, jo es labi zinu, ka šobrīd citi darbi ir prioritātes.
Jāskrien uz veikalu pēc mulinē diegiem.
:)

un mans iesāktais ceļš pa grāvi turpinās.
es saprotu, ka ir pilnīgā pakaļā.
bet es tam nebiju gatava.
man jau likās, ka pārāk ilgi pārāk labi ir gājis.

Es aizgulējos.
Redzēju briesmīgu sapni, kurā mana vecmamma, kura jau vairs nav šajā pusē, viņa man pasaka, ka nākošais, kurš mūsu dzimtā mirs, būs mans dēls. Vēl daudzi, dažādi, citi personāži mani grib nogalināt... uzmundrinoši.
Tad es brokastīs pieēdos Hit cepumus un tagad man ir sūdīgi.
Mamma no paša rīta atsūtīja atkal kaut kādu teroristisko sms.
Un vispār šī diena ir iesākusies tieši tik slikti, cik vien tas iespējams.

Labi vismaz, ka piens kafijai nebija beidzies.

Man nebija ne jausmas, ka baloži un žurkas labi saprotas. Ar to es domāju - balodis necenšas uzbrukt žurkai vai otrādi. Viņi tīri labi pacieš viens otra sabiedrību, bet arī nekādās tuvākās attiecībās neielaižas.

Man ir apnicis katru dienu domāt par to, cik maz laika atlicis līdz kursa darba nodošanai, bet man vēl ne sūda nav. Ja visu to laiku, kamēr es domāju par to, cik tas ir ļoti slikti, ka man nekā nav, bet darba nodošanas termiņš ir pēc pusotras nedēļas, es pavadītu vismaz meklējot literatūru vai tulkojot tekstus, es būtu padarījusi jau diezgan daudz.
Un es pat nespēju normāli atpūsties, jo vienā smadzeņu kaktā visu laiku tā doma šēž un nebeidz mani garīgi graut. Es domāju, sākšu trešdien. Kā Līva teica - tad dienas un naktis neatejot. Man patiktu sajukt prātā no pārāk daudz melnbaltām formām.

Tagad es gatavoju materiālu par vienu sasodīti garlaicīgu un nevienam nafig nevajadzīgu tēmu. Bet nauda paliek nauda. Un es nesūdzos par tās esamību manā makā.

Es atvedu no Limbažiem oriģinālo Čeburašku. Šodien izmazgāju, tagad vannasistabā žūst.
Galvenais, ka man šovakar ir smuki, tumši sarkani nagi.

Tas ir pārsteidzoši un šokējoši, cik ļoti ir jāpazīst cilvēks, lai varētu uzrakstīt vismaz 3 000 zīmju rakstu par personību. Tikai aprakstošu. Es pazīstu Līvu nepilnus divus gadus, mēs diendienā esam kopā, bet 1lpp arī ir viss, ko es varēju izspiest, lai nesāktos ūdens liešana.

man labi padodas, piemēram, dzert alu, bučot Laizānu, kaltēt rozes un visādas citas jaukas un dumjas lietas, bet es jums teikšu godīgi. Vislabāk man tomēr padodas pazaudēt fotoaparāta bateriju lādētāju. Pirmā nozaudēšanas reize ievilkās uz kādiem četriem mēnešiem apmēram. Tas tiešām ir viens nolādēts lādētājs.
Man bija 24 piparkūkas, 23 es apēdu un 1 iedevu Laizānam. Viņam tagad pie deguna smaržo piparkūka. Ja man nebūtu pazudis lādētājs, es varētu nofotografēt.
Vēl man nav pabeigtas esejas. Viena bija par filmu "Amēlija", bet otra par man īpaši tuvu, mīļu un galvenais saprotamu tēmu - intertekstualitāti. Jā, jā, to pašu.
Tad, kad visu dienu esmu nosēdējusi mājās, man patīk mazgāt drēbes ar rokām. Es palieku priecīga pēc tam.

Ja gadījumā avīzē līdzjūtību sadaļā visai drīz jūs lasāt, ka no kamiņienes uzbrukuma un naža trieciena ausīs ir miris kāds jauns puisis no Lāčplēša 100, ziniet, es nebiju pie vainas. vispār šitais dumjš joks. Ar nāvi nedrīkstot jokot. haaa.
šodien bija pēdējo mēnešu skaistākā diena, bet es pat neizvilkos ārā.
Līga atbrauca un stāstīja, cik Limbažos tagad forši. Viss balts kā pasakā vai bērnībā. Un es viņai saku, ka esmu izslāpusi pēc Limbažu kupenām, bet viņa tik turpina stāstīt un sajūsmināties, un griež man dvēselē.

Labi, šitik tālu tāpat neviens nebūs izlasījis, tāpēc atļaušos nocitēt vienu fragmentu no savas esejas par intertekstualitāti.
"Gerards Gerete ierosināja ieviest jēdzienu transtekstualitāte, intertekstualitātes vietā, uzskatot, ka šis jēdziens būtu aptverošāks. Viņš iedalīja piecus tā apakštipus. Kā pirmā no tiem būtu jau minētā intertekstualitāte, kas sevī ietvertu citēšanu, plaģiātismu un mājienus. Otrais apakštips būtu paratekstualitāte.(..)Un kā pēdējais apakštips minēts hipotekstualitāte – attiecības starp tekstu un iepriekšējo hipotekstu – teksts vai žanrs, uz kuru tas ir balstīts, bet kurš to pārveido, koriģē, izstrādā vai paplašina.

mazie prieciņi :)

man ir uznākusi pēcsvētku depresija. ha. nopietni.
un dažreiz liekas, ka es Laizānu mīlu vairāk par visiem.

mēs pārvietojamies laikā.

Luīz, noklausies - Bon Iver "Skinny Love".

šogad ir komerciāla ziemassvētku sajūta .viss, ko es diendienā redzu ir steidzīgi cilvēki, kuri skraida pa veikaliem, meklēdami dāvanas. pelēks un dubļains sniegs - tas ir viss, ko Rīga ziemassvētkos var piedāvāt. tāpēc ir labi, ka var kaut uz brīdi aizbraukt uz vietu, kura rada svētku sajūtu un mieru.

šinšila ir ieguvusi sev jaunas mājas, un tagad liekas, ka man tomēr tās dullās vāveres mazliet pietrūkst.

man ļoti patīk ray lamontagne. tiešām ļoti.

šodien beidzot sasveicinājos ar ziemu, ragaviņām un savu sen neredzēto brāļadēlu.