Zete akal muldās

Šorīt ēdu brokastis un klausījos LR1 raidījumu, kur bija pieaicināta kaut kāda psihologu tanta un runāja par varu un varas apziņu. Un rut bija viens moments, kur uz ielas aptaujāja cilvēkus un prasīja, vai viņiem pieder kāda vara un ja pieder, vai viņi gribētu vairāk, bet ja nepieder, tad vai viņi vispār gribētu, lai pieder. Un no kaut kādiem 5 - 6 purniem visi kā viens atbildēja "varas man nekādas nav, negribu lai man būtu vara". Un tad es sapratu, ka nav brīnums, ka mūsu valsts ir tur, kur viņa ir. 1. varu un ietekmi visi saprot kā politisku fīču. 2. visi baidās no atbildības, kas varai un ietekmei nāk komplektā. Tāda pakalpiņu un vergu domāšana - man jau nekā nav, es jau neko, ko ta es..

Mans uzskats ir, ka jebkuram no cilvēkiem pieder diezgan liela vara un ietekme, pat tad, ja šams ir pēdējais ubags un bomzis. Mana vara un ietekme ir uhuhuu.. Sāksim jau to, ka katrs no mums pārvalda savu dzīvi un kopējā valsts politika to ietekmē visai nosacīti. Tā ir katra paša izvēle, kādu darbu šams strādās, kā dzīvos un pat, ja apkārt izskatās pilnīgā pakaļā, tad tikai un vienīgi paša pārziņā ir lēmumi, ko iesākt un ko darīt - vai sēdēt un vaimanāt, vai rūtīties un cīnīties, pieņemt drosmīgus lēmumus, riskēt un sisties uz augšu, tvert katru iespēju, kas palīdz sasniegt mērķi.

Katram no mums ir vara pār saviem draugiem un ģimenes locekļiem. Ne jau tā, ka vot skaldi un valdi, bet tak nenoliedzami draugu un ģimenes padoms spēcīgi ietekmē katra cilvēka attīstību un pieņemtos lēmumus. Kaut vai divas draudzenes veikalā, no kurām viena pielaiko kleitu. Tiklīdz viņa apjautājas otrai, kā viņasprāt izskatās, tā draudzenes rokās tiek ielikta vara pa 70% izdarīt lēmumu vai kleita taps nopirkta vai nē. Viņas lēmums ietekmē vai draudzenei mēneša beigās nenāksies aizņemties, lai izvilktu līdz algai, ietekmē ari veikala ieņēmumus, līdz ar to pārdevējas algu, kuras bieži vien ir fiksētas + procents no peļnas, nodokļu apjomu, ko veikals samaksās valstij, utt utt. Un ja šai draudzenei apjautātos, vai viņai ir vara, droši vien viņa tāpat kā tie no raidījuma atbildētu - Nē, nava.

Un tas ari ir tas sliktais - ka cilvēks neapzinās savu varu un nenes par to atbildību. Kaut vai klasiski - paņēmu kaķīti, apnika - atstāju. Cilvēks uzņēmās savās rokās turēt varu, pār dzīvnieciņa dzīvi, bet neņēma vērā atbildību, kas tai nāk līdzi. Droši vien tik mazos apmēros šams nemaz neiedomājās, ka ari Tā ir vara, ne tikai tas, kas pieder ministru prezim. Duras, ko lai saka..